Cepuri nost NMPD darbiniekiem par operatīvu ierašanos,
attieksmi, rūpēm – zinot kāda slodze šajās dienās – paldies par
profesionalitāti vēlreiz.
Tomēr ir arī interesantāka blakne - nokļūšana Stradiņos.
Uzņemšanā tautas pūļi, mani smuki uz nestuvētēm ieripina. „Atkal
vēl viens pārcepies! Nav vairs kušetes” – kaut kur fonā atskan. „Paiet varat?”-
jā, protams, ka varu. Vairs kuņģis un galva negriežas. Aizripina mani līdz
koredoram, apsēdina uz krēsla un saka: „Gaidiet!”. Mans pacietīgi arī gaida.
Pēc brīža attek māsiņa, nomaina sistēmu, paņem analīzes un aiztek.
Iekārtojos ērtāk, mēģinot neaizmigt. Sēžu, gaidu. Sistēma
gandrīz jau iztecējusi. Aizkavēju garām ejošo brālīti, jo pašai pašapkalpoties
īsti negribās. Brālītis aizgriež[i]
sistēmu, sēžu tālāk. Pēc kādas pus stundas atnāk māsiņa (starp citu, ļoti
jauka, ar sasodīti smukiem ziliem auskariem) un noņem sistēmu.
Paiet pāris stundas, sēžu tālāk, ik pa brīdim iesnaužoties.
Ceturtās stundas beigās jau dibens un spranda notirpusi, pluss vēl viena
nelaime, jau ir ap astoņiem vakarā (mani slimnīcā ap četriem nogādāja), cik ilgi
tā bez uzmanība sēdēsi un arī pēdējais buss deviņos vakarā, derētu ta nākotni
savu turpmāko uzzināt. Nu velk mani pie tiem brālīšiem – noķeru nākamo ar
jautājumu, kad man beidzot uzmanību pievērsīs un vai nu mājās, vai nu uz
ērtākām mēbelēm palaidīs.
Brālītis operatīvi noskaidro, kuram ārstam ir iedalīta mana
lieta un nosūta pie tā. Dakteris aizņemts, runājot ar ļoti nopietnu seju pa
telefonu. Bikli stāvu un gaidu, līdz pievērsīs man uzmanību. Beidzots sarunu,
dakteris, ar to pašu nopietno sejas izteiksmi, uzjautā ko es vēlos. Izstāstu
savu sāpi, pēc uzvārda noskaidrošanas, tiek secināts, ka neesmu viņējā. Sarunā
iesaistās glābējbrālītis dakteri informējot, ka nebūs viss tā, jo mana daktere (kuru tā es arī neieraudzīju)
manu lietu ir nolikusi viņa lādītē un pašā apakšā.
Dakteris ar to pašu nopietno seju paziņo, gaidiet, citi
piecas, sešas stundas gaidot, a es te par četrām iespringstot. Saku, ka nevaru
gaidīt, nedzīvoju Rīgā un nebūs man tik viegli mājās nokļūt un viņa asprātīgais
ieteikums doties uz mājām ar taksi man īsti nepalīdzēs, ja nu vienīgi nevēlos
tā konkrēti bankrotēt. „Jums noteikti pat analīzes gatavas nebūs!” uz ko
iebilstu, ka tomēr, man šķiet, ka būs gan, jo jau četras stundas atpakaļ tās
noņemtas. Tiešām, izrādās, ka ir. Bet tas atklājas tikai pēc notācijas, ka
tagad man vajadzēs likt parakstu uz savas lietas, ka atsakos no ārstēšanas un
vēlos uz pašrisku doties prom. "Un vispār nevajadzēja pēc pārcepšanās pludmalē, ātros saukt!" iebilstu, ka, pirmais, es darba vietā "uzvārījos", otrais, mani kolēģi "ātros" izsauca. Kaut kas tiek noburkšķēts zem deguna, tad seko: „Gaidiet, jums brālītis katetru izņems”, dakteris paņem
analīzes un cēli aiziet. Man puņķi un asaras. Par žēlumu pret sevi, bailes, a
ja nu tomēr kas nopietnāks? Brālītis dodas nopakaļus, sakot: „Varbūt tomēr
pasēžiet, padomājiet, vai tiešām uz pašrisku vēlaties prom doties?”. Mans atkal
iekārtojas uz nesevišķi ērtā, baltā krēsla – pārdomāt.
Kamēr es skumji domāju, kā tas ir tādā veidā atstāt
slimnīcas „viesmīlīgās” telpas, attek jaukā, zilo auskaru māsiņa: „Ziniet, jūs
tūlīt izrakstīs, es jums katetru izņemšu”. Mana dvēsele sāk dziedāt slavas
dziesmas, ka būšu tomēr likumpaklausīgs un kārtīgs pilsonis!
Pēc brīža atnāk dusmīgi domīgais dakteris. „Labi, laižam jūs
ārā, tāpat ar tādu diognozi jūs neturēs, analīzes ar kārtībā. Pārkarsusi
vienkārši esat. Un vispār, tas viss jums uz nerviem, kā redzams, jūs tāda
emocionāla!”. Uz manu iebildi vai dakteris pēc četru stundu dirnēšanas un
sēdēšanas neērtā krēslā ar nekļūtu emocionāls, viņa sejā parādās smaida
atblāzma, ko spēji atkal nomaina nopietni dusmīgā grimmase (smaids viņam vairāk
piestāv). Dakterītis laipni iedod man izrakstu un rūpējoties, lai ātri neazmūku,
pat pavada mani līdz kasei.
Un te man atkal šoks. Par vairāk kā četru stundu garu, „komfortablu”
atpūtu baltajā, „mikstajā” gaiteņa krēslā no manis grib sešus eiro ar asti.
Godīgi – žoklis atkārās – par ko? Nopriecājos, ka manu likumpaklausīgo dabu
pārkāpt nevajadzēs, jo vēlme nospļauties, pasūtīt un vienkārši aiziet ir pārāk
liela, bet ir apdrošināšana – lai šie arī maksā.
Tā lūk! Emocijas ir tādas, ka zinu, ka negribu ne ar
ātrajiem, ne kādā citā veidā nokļūt uzņemšanā. Nu negribu! Sistēma ir tiktāl izčakarēta,
ka atsit jebkādu vēlmi tajā atrasties. Trakākais ir tas, ka tagad man tiek
stāstīti stāsti „iz pieredzes” un saprotu, ka mans gadījums vēl ir bijis viegls
un ātri atrisinājies. Bet tomēr interesanti, ja es nebūtu sākusi interesēties
par savu likteni, cik ilgi vēl man neviens nepievērstu uzmanību?
