Nesen tirgū satiku paziņu. Kā parasti sarunu temats - cik
slikti dzīvojam. Es viņai saku; “Pagriezies un paskaties uz stendu ar
delikatesēm – dažnedažādi kūpinājumi, kā gaļas, tā zivju.” Cenas, kā jau
delikatesēm un tomēr pie stenda paliela rinda. "Un tagad pagriezies un
paskaties uz to pusi, kur stāv dažādu vietējo sakņu – kartupeļu, biešu,
burkānu un kāpostu tirgotāji. Neviena pircēja. Lūk, kad delikatešu
tirgotāji garlaikosies, bet sakņu tirgotāji strādās vaiga sviedros, tad
es tev piekritīšu, ka slikti dzīvojam.”
Labi dzīvojam!
Var klecēt iekšā delikateses katru dienu, nevis tā, kā agrāk –
tikai pa svētkiem. Tas jau nekas, ka šīs delikateses gatavotas
industriāli un pilnas ar civilizācijas labākajiem izgudrojumiem – garšas
un krāsas uzlabotājiem. Un ar tām par „delikatesi” kļūst pat ar maltām
pupām piepildīta cūkas zarna. Tas jau nekas, ka aspartāms, kas atrodas
turpat visos dzērienos, jogurtos, košļenēs un kečupos un ievārījumos,
tāpat daudzos citos izstrādājumos, veicina nervu šūnu bojājumus. Tas
nozīmē, ka tas veicina arī multiplās sklerozes, redzes un dzirdes
traucējumus, epilepsiju un smadzeņu vēzi. Un, ko rada visu E vielu
kombinācija diezin vai zina pats kungs dievs. Bet tas viss ir sīkums, jo
ir taču tik daudz dažādu zāļu, ar ko var ārstēties visu atlikušo mūžu.
Labi dzīvojam!
Pazīstu dažu personu, kas, gandrīz ar lepnumu, apgalvo – man
zālēm aiziet gandrīz visa pensija. Tas, ka ilgstoši lietojot sintezētās
zāles, no šīm zālēm rodas atkarība, viņi negrib zināt.
Tantuki-narkomāni. Viņa jau sen piemirsusi no kā īsti pirmo reizi kļuva
slikti, bet tagad gan droši zina – neiedzers „dienišķo devu” būs slikti,
tāpēc uz aptieku naski metas, negaidot līdz pēdēja ripa būs izlietota.
Nē, padomijā tā nebija. Mana mamma bija II grupas redzes invalīde, tāpēc
viņa katru mēnesi saņēma bezmaksas zāles. Tā kā mana mamma lietoja
tikai ārstniecības augu tējas un izvilkumus, es viņai jautāju; „Mammu,
priekš kam tu tās tabletes ņem, jā tu viņas nedzer?” Mammaa izvilka
puslitra pudeli, kurā bija duļķains šķidrums; „Nu, re! Es tabletes
sabāžu pudelē, uzleju šņabi un nav nemaz sliktāk, kā uzlejot odzei.
Inde, paliek inde. Tagad var lietot kā ierīvējamās zāles mugurai vai
kājām. Pie manis nāk visas mājas večas pēc šīm zālēm.” Nuja tik „labu”
zāļu nebija, kā tagad. Ar tām varēja kājas ierīvēt, bet tagadējās tikai
iekšā un…… pēc nākamās devas, kamēr nav sākusies abstinence.
Labi dzīvojam!
Pienāk paziņa, balstīdamās uz kruķa un stāsta cik grūti viņai
stiept pilnās somas. Es jautāju – vai tad nav neviena palīga, ka pašai
jānes tādi smagumi. Nav, šī atbild. Dzīvo viena.” Bet jā tu dzīvo viena,
kam tev tik daudz pārtikas vai atkal pasaules galu sola?” – smejos. Nu
redz, tur kaut kāda akcija, te kaut kāda akcija – kā tu nepirksi pa
lēto. Tiešām, kā tu nepirksi, jā tev ir šī supermārketa karte un tev par
katru pirkumu vēl ieskaita bonusu. Nu un tie nopirktie (bieži vien
mēsli) arī ir jāizlieto, nemetīs taču ārā. Tas jau nekas, ka
aptaukošanās un cukura diabēta sākumstadija – visvisādi kārumi nopirkti
„pa lēto” un jāēd vien ir.
Labi dzīvojam!
Kad vēl bija pašiem savas cukurfabrikas, dāņu cukuram bija
zemāka cena nekā Latvijas. Kas pirks pašu dārgo, kad ir dāņu lētais?
Cukurfabriku vairs nav. Nav arī lētā dāņu cukura. Tas ir – cukurs jau
ir, tikai kopš konkurenta vairs nav, tas kļuvis daudz dārgāks nekā bija
Latvijas. Tas pats notika ar daudzām citām Latvijas precēm un fabrikām –
iekārojām lēto no ārzemēm vesto, nevis savējo dārgo. Nav vairs ne
savējā dārgākā, ne ievestā lētākā, ne vietējo fabriku. Tagad brēcam –
kāpēc neattīsta ražošanu, tikai supermārketus ceļ? Pieprasījums rada
piedāvājumu. Kas ražos priekš noliktavām? Pirmās republikas laikā
Ulmanis aicināja: „Beriet trīs tējkarotītes vietējā cukura pie tējas!”…
un attīstijās cukurfabrikas, zemnieki audzēja cukurbietes, bija darbs un
iztikšana. Tagad labi dzīvojam, pērkam tikai ievesto, nafig, vajadzīgs
tas patriotisms! Aizgāja pa burbuli gan cukurfabrika, gan eļļas fabrika,
gan linoleja rūpnīca, gan gaļas un piena pārstrādes…..tas vēl nav viss
uzskaitījums tikai priekš Liepājas vien. Kas vainīgs?. Tā maita, valdība
– atļāva celt supermārketus un ievest lētāku produkciju, tā nabaga
pircējus kārdinot. Ko darīt? Tikko to valdīšanu rādīs pa televizoru, tā
uzspļaut viņiem. To viņi ir pelnījuši. Bet rīt atkal naski uz
supermārketu, gan jau tur kādus lētus mē….. tas ir garšīgas lietas
akcijā nopirksi. Uz tirgu gan neej, tur dažs vietējais piedāvā
kartupeļus, kāpostus, ābolus un vēl šo to. Diemžēl gadās, ka tie ir
bioloģiskie lauksaimnieki. Viņu produkcijai nav ne ierastās
”supermārketu” smaržas, ne garšas. Tāpēc labāk neriskē. Vari vēl
iedzīvoties alerģijā, kā tie vācu zinātnieki, kurus aizveda pastaigā
dzīvā dabā. Ja cilvēks ir pieradis pie 21. gadsimta pārtikas
piešķiņķotas ar E vielām, tad labāk dabisku pārtiku neiegādāties.
Štrunts, ka ilgstoši ar E vielām piesātinātu pārtiku lietojot attīstās
visādas slimības, vēzi ieskaitot.. Tāpēc jau visos supermārketos atrodas
aptiekas. Tā kā dažādas zāles tiek reklamētas tāpat kā buljona kubiciņi
un vistu šķiņķīši, nemaz nav tāls tas laiks, kad arī iesaiņoti būs
kopā. Tad tikai atliks supermārketos bez tualetēm vēl ierīkot arī morgus
un būs pilns serviss.
Labi dzīvojam!
Šopingojam uz nebēdu – iepirkšanās centri, super-,
hypermārketi, internetveikali utt. Man te viens paziņa stāstīja – Dānijā
cilvēki no pilsētas pa brīvdienām braucot uz laukiem, uz zemnieku
saimniecībām, lai nopirktu svaigus, dabiskus produktus. Pastāvīgiem
pircējiem esot viss jau sagatavots – var ņemt mantu, atstājot naudu, pat
bez saimnieka klātbūtnes. Citi speciāli braucot ar bērniem, lai tie
redzētu dzīvus lopiņus un putnus, kā tas viss aug tur laukos. Mūsējie nu
gan nav tik atpalikuši, lai pa laukiem vazātos .Ņem bērnus un brauc uz
supermārketu – tur taču viss ir, kam tie lauki vajadzīgi? Bērniem arī
patīk, staigājot līdz vecākiem var izčīkstēt divisimti trīspadsmito
mašīnīti vai sešdesmito lācīti vai…. sazin kuro citu nieku. Kas nu tur
to mantu kaudzi pārskaita istabas stūrī.
Labi dzīvojam!?
Vispār jau te viens otrs diendienā čīkst internetā – ka slikti
dzīvojam. Stāsta, ka cilvēki pa misenēm rakņājoties, pārtiku meklēdami.
Gāju lūrēt – pa mūsu mājas miseni neviens nerakņājās. Bija te pirms
pāris gadiem viens „fortūnas džentelmenis”, kuram pieiet tuvumā nevarēja
– „krutkas” dvinga gāza no kājām. Bet nu laikam „krutka” nogāza pašu
miseņu inspektoru. Uz mūžu. Varbūt vajadzētu aiziet līdz pilsētas mēra
misenei – tur, droši vien, būs redzami tie slikti dzīvojošie, kas pa
misenēm rakņājas? Es jau tiem, kuri stāsta, ka tauta pa misenēm
dzīvojas, lūdzu man atsūtīt šo miseņu adreses, lai tur aizbrauktu
apskatīties. Un jā nu tās misenes tādas kā Rubļovkā, kuras „Našā Rašā”
rāda? Skauģi un alkatas tie čīkstētāji! Neatsūtīja man nevienu adresi.
Paši tur barojas, bet padalīties žēl!!
Autors šeit :
http://www.draugiem.lv/blogs/?p=9309575
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru