Par vakardienu jeb 16.03

Kā leģionāra un padomju armijas kareivja mazmeita nosolījos nepaust savu viedokli par vakardienas norisi, jo nevēlos ne no viena sava vectēva atteikties un necienu tos, kas ekspluatē viņu piemiņu savu merkantilo nolūku vadīti.

Bet tomēr ir nianse, par kuru nevaru klusēt – policistu rīcības kritika.

Uzskatu, ka policisti vakar veiksmīgi tika galā ar uzlikto darba uzdevumu – kārtības nodrošināšanu. Kāpēc man ir šāds uzskats? Prozaiski – policista – kārtībsarga galvenais uzdevums ir ievērot neitralitāti jebkura pasākuma laikā, darot visu iespējamo, lai nekas vairāk par vārdu apmaiņu (piedodiet, bet tā ir “normāla” demokrātijas blakne, jo katram demokrātiskā sabiedrībā ir dotas tiesības paust savu viedokli arī tad, ja šis viedoklis ir netīkams vienai vai otrai no iesaistītajām pusēm). Policisti darīja savu darbu un nepieļāva agresijas izpausmes. Tātad viņi ar uzticēto uzdevumu tika veiksmīgi galā.

Var runāt par iesaistītās puses skaņu iekārtu skaļumu, ko it kā vajadzējis novērst policijai, tomēr ir jārēķinās, ka tika izsniegta atļauja pasākuma laikā izmantot skaņu pastiprinošu tehniku un neviens likums vai normatīvais akts neregulē ētikas, kultūras un empātijas normas. Tās vai nu piemīt vai nepiemīt... Un policisti šajā situācijā ir ķīlnieki, kuriem atliek tik noraudzīties uz Latvijas kulturālo pilsoņu izrīcībām, saglabājot mieru un novēršot brutālu agresiju.

Var runāt par sirdsapziņu un stāju, bet tad nāktos vai nu likvidēt policijas institūciju kā tādu, vai nu spēcīgi to reformēt, iepriekš nointervējot katru policistu – kāda ir viņa politiskā nostāja, kādus pasākumus viņš būtu ar mieru apsargāt, kādas valsts vēstniecība tam ir vēlamāka utt., lai nesasmērētu savu sirdsapziņu – varbūt nevēlas sargāt praidistus, varbūt deputātus no kādas partijas... Un visi būtu laimīgi – sirdsapziņa tīra un nav galējo ko lamāt.