Trīs lietas manā zāļu skapītī stāv #colgatemcp

Pieteicos savdabīgā eksperimentā testēt Cogate ražojumu. Ražojums kā ražojums – “Inovatīvās zobu pastas Colgate® Maximum Cavity Protection ar cukurskābju neitralizētāju„ . Pēc sastāva spriežot – vienkārši soda pievienota. Garša ar izteikti „sodiska”, labuma cita nekāda. Bet tur, pēc visa spriežot, vai nu ir vainojama mana tieksme lietot citas zobu pastas, vai vienkārši izlaidība.

Zobi baltāki nekļuva, plombes neaizdarījās un citi brīnumi nenotika. Ak, un neviens zobs arī neizkrita.  Visumā varu teikt, ka Colgate vienmēr ir lietojams un nekas slikts, to lietojot ar nenotiks.  Bet konkrētajā produktā var izrādīties ļoti traucējoša sodas garša. Kaut gan sīkie, reizēs, kad ar sētas mietu atgādināju par zobu tīrīšanu, visai labprāt izmantoja juniora variantu un nevienu sliktu vārdu neteica. Tā kā produkts ir izmantojams un lietojams.

Bargi nesodīt. Pirmais mēģinājums

Beidzot arī es saņemos savu lietotājviedokli uzcept. Un nekādu tehnisko datu salīdzinājuma nebūs :D Tam, lūdzu, ir @krizdabz vai kāds cits guru paredzēts, no manis gaidīt var tikai prozaisku lietotāja viedokli, kas patīk-nepatīk.

Līdz šim, kā mobilo lietoju Samsung GT18260 jeb Galaxy Core. Bet nācās nomainīt pret LG D331 L Bello black titan. Nu ko – sāku savu salīdzināšanu.

Pats galvenais – LG ir DAUDZ labāka uztveršanas spēja – ar Samsungu nokāpjot pagrabā, ne tikai WI FI uztveršana nobeidzās, bet arī mobilie sakari, ar LG jūtos arī pagrabā kā kungs, jo viss ir pieejams un labi uztverams.

Besī LG neparocīgā „klaviere”, kaut burti ir lielāki, kaut kas ir ne tā… Regulāra kļūdaina burta nospiešana ir jau pierasta norma, bet tomēr tracina. + ir uzreiz, bez pārslēgšanas pieejami cipari.

LG ir aprīkots ar Knock Code – no vienas puses baismi ērtā fīča, no otras – garantija, ka reibumā telefons var kļūt par neieņemamu cietoksni. Un galvenais, to ekrāna dauzīšanas veidu var turēt noslēpumā un telefons nebūs spēļmantiņa jaunajai audzei.

Kamera – LG man patīk labāk. Bildes arī sanāk labāk, izteikti, kad kaut kas ir jāpievelk. Rezultātu var salīdzināt manā instagram.com/vanadziene.

Par baterijas vilktspēju pagaidām nevaru komentēt, kaut izskatās daudz sološi. Vismaz pagaidām ar manu telefonatkarību, tā atdod galus nākamajā dienā, nevis dienas laikā. Tas uzmundrina.

Samsungam skaļuma poga ir ērti izvietota sānos, tā LG pietrūkst, jo atrodas uz aizmugurējā vāciņa, tāpat kā izslēgšanas poga. Ļoti pietrūkst „atdzīvināšanas” poga ekrāna apakšā. Pirmās darbošanās stundas ar LG bija samērā mokošas. Bet jau esmu pieradusi.

Skrīnšotu LG atklāju netīšām, Samsungam vēl jo projām nezinu kātas jādara. 

Kas vēl… Pārējais ir daudz maz līdzīgi. Nav man vajadzības pēc mega smagajām spēlītēm, kaut LG ir gļuks – mēdz uz pussekundi „sasalt” spēlējot. Man tas netraucē, tomēr spēlīšatkarīgos var tracināt.

Ceru, ka kādam tas arī noderēs. Redzēs, ko es sacīšu pēc pusgada lietošanas, bet pagaidām mani viss apmierina. Secinājums – LG arī ir lietojams un nevajag baidīties nomainīt firmu. 

Vienkārši pārdomas

Khmm... šorīt no rīta ar kaimiņieni izvērsās visai interesanta saruna. Viņas bērna skolā (iekš provinces) ieradušies ceļa policijas darbinieki un informējuši jauno audzi, ka tagad, ja viņiem nebūs atstarojošās vestes mugurā, uzlikšot vecākiem sodu. Neskatoties uz to, kur šamējie esot.
Radās pārdomas - ok. no vienas puses šī norma ir IT KĀ pareiza, no otras - valsts nosaka oficiālo dreskodu visai valstij, tikai es vēl nevienu deputātu, ministru vai kādu citu vadošu činu atstarojošā vestē uz ielas neesmu redzējusi. Arī neapgaismotās teritorijās. Un pārlasot satiksmes noteikumus, nekur neredzēju, ka būtu TIK obligāti - 19. punkts: Diennakts tumšajā laikā ārpus apdzīvotām vietām, kā arī apdzīvotās vietās, ja ceļš nav pietiekami un vienmērīgi apgaismots, gājējiem, kas pārvietojas pa brauktuvi vai nomali, jābūt tērptiem atstarojošā vestē vai apģērbā ar labi redzamiem gaismu atstarojoša materiāla elementiem. Tad kāda velna pēc tiek uztaisīts tā, ka ja nav tev vestes tev būs sods - jaunā taktika?

Katru vakaru braucu garu ceļu un veroju gājējus - neba gar šosejas malām iet atstarojošas saulītes, bet gan pelēki, nedaudz ieļurbuši vīri un sievas, kuri, vēl pietam, pa nepareizo pusi pārvietojas. Te ne jau vestes palīdzēs - bet elementāru satiksmes noteikumu zināšana -
16. punkts: Gājējiem jāpārvietojas pa ietvi, gājēju ceļu vai gājēju un velosipēdu ceļu, bet, ja to nav, - pa nomali. Ja ietves, gājēju ceļa, gājēju un velosipēdu ceļa, nomales nav vai pa to pārvietoties nav iespējams, gājējiem ir atļauts pārvietoties pa brauktuves malu vienā rindā (pa ceļiem, kur ir sadalošā josla, - pa ārmalu).
18.punkts: Ārpus apdzīvotām vietām, kā arī apdzīvotās vietās gājējiem, kuri iet pa brauktuves malu vai nomali, jāpārvietojas pretim transportlīdzekļu braukšanas virzienam, bet personām, kuras brauc invalīdu ratiņos vai stumj motociklu, mopēdu, velosipēdu u.tml. pa brauktuves malu vai nomali, jāpārvietojas transportlīdzekļu braukšanas virzienā.
Tad rodas jautājums - ko var līdzēt vestes, ja katru krēslas brīdi uz ielām pārvietojas cilvēki, kuriem patiesībā tur nevajadzētu būt?

Vēl viena problēma-pārmetums gājēju lauciņā - katru rītu braucu gar Vecrīgu (ak, jā, es ļaunā autiņam pie stūres sēžu). Operas tramvaja pietura - pietiek potenciālajiem pasažieriem vēl gabalā esošu tramvaju ieraudzīt, kā visi bariņā metas jau uz ielas, lai tik nepalaistu transportlīdzekli garām. Tādejādi apstādinot satiksmi uz ielas, jo neviens vadītājs labprātīgi nevēlas kādu uz kapota  paņemt.

29. Gaidīt pasažieru sabiedrisko transportlīdzekli atļauts tikai uz iekāpšanas laukumiem, bet, ja to nav, — uz ietves vai nomales.

30. Tramvaja pieturās, kur nav iekāpšanas laukumu, uziet uz brauktuves, lai iekāptu tramvajā, drīkst tikai tad, kad tramvajs pilnīgi apstājies. Pēc izkāpšanas no tramvaja gājējiem brauktuve jāatbrīvo.

31. Pasažieriem atļauts iekāpt transportlīdzeklī un izkāpt no tā tikai pēc tam, kad transportlīdzeklis pilnīgi apstājies. Tas jādara no ietves, iekāpšanas laukuma vai nomales puses. Ja no ietves, iekāpšanas laukuma vai nomales puses iekāpt bezsliežu transportlīdzeklī vai izkāpt no tā nav iespējams, to drīkst izdarīt no brauktuves puses, ja tas nav bīstami un nerada traucējumus citu transportlīdzekļu braukšanai.

 Skumjš secinājums - tas, ka gājējiem arī ir likumi, kaut kā tiek aizmirsts un atševišķi likumi tiek uztaisīti par pārliklikumiem, pārspīlējot un padarot tos  par pūķi baisuli, un vēl pie tam nepamatoti. 

Ko es ar visu šo vēlējos teikt? Ta patiesībā neko, vienkārši filosofēju par tēmu-netēmu...

Par toleranci pret riteņbraucējiem jeb rīta dusma

Parāva mani dusma uz šī rīta riteņbraucēju akciju, kura vēl ar patosu tika pasniegta.

Jā, viss pareizi – ir absolūti ekonomiski stulbi un nepamatoti pārvietoties ar auto vienam. Pirmkārt – viena braucēja izmaksas auto ir tik pat lielas kā piecu, otrkārt, ja tev jānokļūst, piemēram, vienam  no Imantas līdz centram, tad nenoliedzami lētāk un mazāk kreņķīgi sanāk iekāpt tramvajā un aizlaist līdz gala mērķim. Un vēl nebūs pārkings jāmeklē, un jāmaksā par to.

Bet… Bet kā parasti jebkurā stāstā ir bet.

Liela daļa Rīgā strādājošo Rīgā nedzīvo, attiecīgi ir spiesti kaut kādā veidā no rītiem nokļūt darbā (lūgtum šajā punktā nepiedāvāt īrēt Rīgā utl.). Es ar piederu šai kategorijai, kas dzīvo 50 km rādiusā ap Rīgu un esmu spiesta katru rītu braukt uz darbu.

Rīts iesākas mašīnā salādējot divus bērnus, kuri tiek aizvesti uz 15km attālo skolu, vīrs, kurš arī dodas uz darbu Rīgā (35km no bērnu skolas). Tātad, no mājām izbraucam 4, līdz Vecrīgai braucam jau 2. Izmaksas, ja šis menedžments notiek ar sabiedrisko transportu ir 7 euro vienā virzienā, tikai ūpss… autobuss ir reizi stundā, labākajā gadījumā... Ar mašīnu ceļš turp un atpakaļ 10.4 eiro, ar visu dalībnieku piegādi un savākšanu, un bez laika ierobežojumiem. Attiecīgi dienas ekonomija 3.4 euro – mēnesī -102 eiro – manuprāt, ļoti būtisks cipars, lai sabiedriskais transports dēļ savas dārdzības un retuma zaudētu izvēlē - autobuss vs mašīna.

 Es jau labprāt uzsēstos uz riteņa un laistu uz Rīgu, tikai man pagulēt ar nedaudz gribas un divus bērnus uz viena rāmja uzsēdināt ar baismi sarežģīti + tūlīt ziema un ar riteni īsti lustes galīgi nav pārvietoties, kad pastāv risks pie  sēdekļa piesalt.

Labi. Atmetam riteni kā pārvietošanas līdzekli. Labprāt atstātu mašīnu kaut kur Pārdaugavā un pāri tiltiem dotos ar sabiedrisko transportu, bet kaut kur tā Park&Ride sistēma Rīgā iebuksējusi – nav šādas opcijas Pārdaugavā. Rezultātā līdz ar pārējiem sēžam korķos. Tikai…

Sasodīts – visus vasaras mēnešus šis ceļš līdz darbam aizņēma maksimums 60 minūtes. Sākot ar pirmo septembri bezkorķu kaifs nobeidzās dabīgā nāvē, kur nu vēl pirmdienas rīti! Esmu sastrēgumos sēžot pētījusi blakus esošās mašīnas – nu nav tur skolēni un lielākoties viens, vientuļš vadītājs. Kur tad ņemas šie ntie braucēji? Un šorīt Latvijas dabas katastrofas lietus un pirmdiena vēl padziļina tirliņi, kuri vēlas pierādīt sen apzinātu patiesību pirmdienas rītā apgrūtinot jau tā sakaino satiksmi! Nu nerādāt manī cieņu ar šādu attieksmi pret apkārtējiem, jo daudzi tajos sastrēgumos sēž neba sava prieka pēc, bet nepieciešamības dzīti! Ideja jau ir laba, tikai izpildījuma laiks nerada nekādas cieņas izjūtas pret jums.

Un mums braucējiem – i auto, i riteņbraucējiem, i moto braucējiem vajadzētu nevis rīdīties vienam pret otru, bet gan apvienoties, uzlabojot satiksmi Rīgā. Nu neizbēgsim no tā, ka daļa brauks ar mašīnām, daļa ar riteņiem, daļa ar sabiedrisko. Drīzāk ir jādomā, kā visiem sadzīvot, nevis čakarēt viens otram dzīvi! Un ir daudz, daudz problēmu – nepareizi saregulētie luksafori, velo celiņi un tiem blakus esošās auto stāvvietas, kas sačakarē jau tā švako caurlaidību… Domāt un risināt vajag, nevis demonstratīvi izrādīties! „Давайте жить дружно”!

Nu tā, tagadiņ atstāsts kā man, pēc pārkaršanas darbā, Stradiņos gāja

Cepuri nost NMPD darbiniekiem par operatīvu ierašanos, attieksmi, rūpēm – zinot kāda slodze šajās dienās – paldies par profesionalitāti vēlreiz.

Tomēr ir arī interesantāka blakne - nokļūšana Stradiņos.  

Uzņemšanā tautas pūļi, mani smuki uz nestuvētēm ieripina. „Atkal vēl viens pārcepies! Nav vairs kušetes” – kaut kur fonā atskan. „Paiet varat?”- jā, protams, ka varu. Vairs kuņģis un galva negriežas. Aizripina mani līdz koredoram, apsēdina uz krēsla un saka: „Gaidiet!”. Mans pacietīgi arī gaida. Pēc brīža attek māsiņa, nomaina sistēmu, paņem analīzes un aiztek.

Iekārtojos ērtāk, mēģinot neaizmigt. Sēžu, gaidu. Sistēma gandrīz jau iztecējusi. Aizkavēju garām ejošo brālīti, jo pašai pašapkalpoties īsti negribās. Brālītis aizgriež[i] sistēmu, sēžu tālāk. Pēc kādas pus stundas atnāk māsiņa (starp citu, ļoti jauka, ar sasodīti smukiem ziliem auskariem) un noņem sistēmu.

Paiet pāris stundas, sēžu tālāk, ik pa brīdim iesnaužoties. Ceturtās stundas beigās jau dibens un spranda notirpusi, pluss vēl viena nelaime, jau ir ap astoņiem vakarā (mani slimnīcā ap četriem nogādāja), cik ilgi tā bez uzmanība sēdēsi un arī pēdējais buss deviņos vakarā, derētu ta nākotni savu turpmāko uzzināt. Nu velk mani pie tiem brālīšiem – noķeru nākamo ar jautājumu, kad man beidzot uzmanību pievērsīs un vai nu mājās, vai nu uz ērtākām mēbelēm palaidīs.

Brālītis operatīvi noskaidro, kuram ārstam ir iedalīta mana lieta un nosūta pie tā. Dakteris aizņemts, runājot ar ļoti nopietnu seju pa telefonu. Bikli stāvu un gaidu, līdz pievērsīs man uzmanību. Beidzots sarunu, dakteris, ar to pašu nopietno sejas izteiksmi, uzjautā ko es vēlos. Izstāstu savu sāpi, pēc uzvārda noskaidrošanas, tiek secināts, ka neesmu viņējā. Sarunā iesaistās glābējbrālītis dakteri informējot, ka nebūs viss tā, jo  mana daktere (kuru tā es arī neieraudzīju) manu lietu ir nolikusi viņa lādītē un pašā apakšā.

Dakteris ar to pašu nopietno seju paziņo, gaidiet, citi piecas, sešas stundas gaidot, a es te par četrām iespringstot. Saku, ka nevaru gaidīt, nedzīvoju Rīgā un nebūs man tik viegli mājās nokļūt un viņa asprātīgais ieteikums doties uz mājām ar taksi man īsti nepalīdzēs, ja nu vienīgi nevēlos tā konkrēti bankrotēt. „Jums noteikti pat analīzes gatavas nebūs!” uz ko iebilstu, ka tomēr, man šķiet, ka būs gan, jo jau četras stundas atpakaļ tās noņemtas. Tiešām, izrādās, ka ir. Bet tas atklājas tikai pēc notācijas, ka tagad man vajadzēs likt parakstu uz savas lietas, ka atsakos no ārstēšanas un vēlos uz pašrisku doties prom. "Un vispār nevajadzēja pēc pārcepšanās pludmalē, ātros saukt!" iebilstu, ka, pirmais, es darba vietā "uzvārījos", otrais, mani kolēģi "ātros" izsauca. Kaut kas tiek noburkšķēts zem deguna, tad seko: „Gaidiet, jums brālītis katetru izņems”, dakteris paņem analīzes un cēli aiziet. Man puņķi un asaras. Par žēlumu pret sevi, bailes, a ja nu tomēr kas nopietnāks? Brālītis dodas nopakaļus, sakot: „Varbūt tomēr pasēžiet, padomājiet, vai tiešām uz pašrisku vēlaties prom doties?”. Mans atkal iekārtojas uz nesevišķi ērtā, baltā krēsla – pārdomāt.

Kamēr es skumji domāju, kā tas ir tādā veidā atstāt slimnīcas „viesmīlīgās” telpas, attek jaukā, zilo auskaru māsiņa: „Ziniet, jūs tūlīt izrakstīs, es jums katetru izņemšu”. Mana dvēsele sāk dziedāt slavas dziesmas, ka būšu tomēr likumpaklausīgs un kārtīgs pilsonis!

Pēc brīža atnāk dusmīgi domīgais dakteris. „Labi, laižam jūs ārā, tāpat ar tādu diognozi jūs neturēs, analīzes ar kārtībā. Pārkarsusi vienkārši esat. Un vispār, tas viss jums uz nerviem, kā redzams, jūs tāda emocionāla!”. Uz manu iebildi vai dakteris pēc četru stundu dirnēšanas un sēdēšanas neērtā krēslā ar nekļūtu emocionāls, viņa sejā parādās smaida atblāzma, ko spēji atkal nomaina nopietni dusmīgā grimmase (smaids viņam vairāk piestāv). Dakterītis laipni iedod man izrakstu un rūpējoties, lai ātri neazmūku, pat pavada mani līdz kasei.

Un te man atkal šoks. Par vairāk kā četru stundu garu, „komfortablu” atpūtu baltajā, „mikstajā” gaiteņa krēslā no manis grib sešus eiro ar asti. Godīgi – žoklis atkārās – par ko? Nopriecājos, ka manu likumpaklausīgo dabu pārkāpt nevajadzēs, jo vēlme nospļauties, pasūtīt un vienkārši aiziet ir pārāk liela, bet ir apdrošināšana – lai šie arī maksā.

Tā lūk! Emocijas ir tādas, ka zinu, ka negribu ne ar ātrajiem, ne kādā citā veidā nokļūt uzņemšanā. Nu negribu! Sistēma ir tiktāl izčakarēta, ka atsit jebkādu vēlmi tajā atrasties. Trakākais ir tas, ka tagad man tiek stāstīti stāsti „iz pieredzes” un saprotu, ka mans gadījums vēl ir bijis viegls un ātri atrisinājies. Bet tomēr interesanti, ja es nebūtu sākusi interesēties par savu likteni, cik ilgi vēl man neviens nepievērstu uzmanību?

---

[i] Piedodiet man par terminoloģiju, jo neba es dakteris vai profesionāls pacients.

Par likumu saprāta trūkumu

Vasara – iespēja bērnam strādāt algotu darbu – lieliski, lai mācās strādāt un vēl bonusā izjūt kā ir naudiņu pelnīt. Bet...

Tagad izrādās, ka neskatoties uz bērna oficiāli nopelnītās algas lielumu, vecāki attiecīgajā mēnesī zaudē apgādnieka statusu, attiecīgi arī naudiņu. Ja noņemšana no apgādības tiek veikta automātiska, tad atjaunošana gan jāveic vecākam pašam. Aizmirsīsiet – vainojiet sevi paši.

Patiesībā kaut kāda dīvaina sistēma – no vienas puses – tiek radīta situācija, lai vecāks ļoti padomātu vai vēlas, lai bērns tiek nodarbināts oficiāli, jo ieguvumi, bieži vien, izrādās mazāki kā zaudējumi. No otras – valsts ieekonomē kaut kādas naudiņas... Kaut gan šobrīd šāda valsts attieksme drīzāk atgādina „santīmu pišanu” un  reālas melnās nodarbinātības veicināšanas opciju. Vai tāds bija „gudro” lēmēju mērķis?