Man prasīja...

Man prasīja, lai paužu savu attieksmi pret nacionālismu. Ilgi domāju, ko lai rakstu un kā lai rakstu...
Un tad atcerējos, ka jau esmu lasījusi savas domas, ko ietērpis kāds cits savos vārdos. Varbūt tas arī radīs skaidrību, ko man nozīmē nacionālisms un valsts attīstība.
"Esmu nacionālists!



Ilgi esmu klausījies, ko saka mana sirds. Mani neapmierina tas skanējums, ko piešķīruši šim vārdam mūsdienu ideologi – tie cilvēki, kurus neinteresē nekas izņemot naudu un kuri lielmanīgi atļaujas izmantot vārdus kā grib, bieži kropļojot to jēgu.

Ideju un ideālu kropļošana ir XX gadsimta sērga. Tumsonība ir šīs sērgas pamats.



Esmu nacionālists, esmu latvietis. Es mīlu savu tautu un uzskatu to par labāko tautu pasaulē, jo pasaulē es esmu ienācis kā latvietis. Citas tautības man nav un nekad nevar būt. Ja es savu tautu neuzskatīšu par labāko tad nomelnošu pats sevi, savu ģimeni un savus senčus Es lepojos par savu tautiešu sasniegumiem un uzvarām.

Bet!

Es nelepojos savu tautu.

Tauta nav tas ar ko lepojas, tā ir kā elpa. Ar to ka mēs elpojam mēs taču nelepojamies.

Tā ir tas kas mums dots neprasot vai mēs to gribam vai nē, gluži kā māte vai tēvs. Un man ar to jādzīvo tā, lai pat manas tautas ienaidnieki teiktu: “Jā, rau kur vecis, ne tajā pusē karo, bet godavīrs.”

Es nevaru mīlēt citu tautu, es varu to cienīt. Jo kā katram no mums ir tikai viena māte tā ir arī tikai viena tauta.

Man oponēs: “Kā tad ar tiem, kam vecāki, katrs no savas tautas?”

Arī tiem ir katram tikai viena tauta. Nezinu kā tas ierakstās un kur, bet pienāk katram tāds brīdis, kad viņš saprot – šī ir mana tauta un vienmēr tāda bijusi.

Es mīlu savu tautu un vienmēr cīnīšos par savas tautas tiesībām. Tomēr es neuzskatu, ka tādējādi man būtu jācīnās pret citu tautu tiesībām. Cīņā par tautu tiesībām valsti nedrīkst izmantot. Dievs uz zemes robežas nav novilcis, to paveikuši cilvēki un ne jau tie labākie.

Man nepatīk kā vārdu “Nacionālisms lieto tagad. Nacionālisms nav šovinisms – kad citas tautas uzskata par zemākām un pakļaujamām. Tas nav mesiānisms, kad citas tautas uzskata par neattīstītām un tādēļ “integrējamām”. Tas nav arī patriotisms – kad mīli tās valsts varu, kurā dzīvo. Tas nav arī internacionālisms, kad tu uzskati, ka vari citām tautām mācīt, kā jādzīvo.

Nacionālisms nav tās jūtas, kuras var šķirt cilvēkus. Man nav un nekad nav bijušas problēmas kontaktēties ar patiesu jebkuras tautas nacionālistu. Es zinu savas tautas vēsturi. Zinu kā tā tikusi falsificēta. Zinu arī to, ka nevienai tautai šis liktenis nav gājis secen. Es zinu, ka manas tautas brāļi ir darījuši gan cēlus darbus gan nelietības. Es to ZINU un man nav tas jānožēlo vai jānotušē, jo arī citām tautām ir gājis tāpat.

Es cīnos par savas tautas tiesībām un prestižu, bet nekad nedaru to uz citas tautas rēķina.

Latvijā nezin kāpēc uzskata, ka ja tu esi nacionālists, tad tu nemīli krievus. Un otrādi, ja tu neesi nacionālists, tad tu mīli krievus.

Tad lūk: Es esmu latviešu nacionālists un cienu krievus.



Kāpēc es tik gari visu izklāstu?



Tautas labklājību var celt ne tikai aplaupot otru, bet arī kopā strādājot un cīnoties pret laupītājiem.

Savu ganāmpulku var palielināt ne tikai nozogot kaimiņa aitas, bet arī kopā ar kaimiņu izķerot vilkus un izcērtot krūmus un iegūstot draugu – kaimiņu."
Un nez kāpēc latvieši ir dzīvojuši labi zem citu valdības tai pat laikā kad beidzot ieguvuši savu valsti, tā 21 gada laikā to iemanās līdz kliņķim nolaist?
Nacionālists ir cilvēks, kas lepojas ar savu tautu un dara VISU tās attīstībai un labklājībai un valstij ar to - sakars minimāls!