trešdiena, 2014. gada 6. augusts

Nu tā, tagadiņ atstāsts kā man, pēc pārkaršanas darbā, Stradiņos gāja



Cepuri nost NMPD darbiniekiem par operatīvu ierašanos, attieksmi, rūpēm – zinot kāda slodze šajās dienās – paldies par profesionalitāti vēlreiz.
Tomēr ir arī interesantāka blakne - nokļūšana Stradiņos.  
Uzņemšanā tautas pūļi, mani smuki uz nestuvētēm ieripina. „Atkal vēl viens pārcepies! Nav vairs kušetes” – kaut kur fonā atskan. „Paiet varat?”- jā, protams, ka varu. Vairs kuņģis un galva negriežas. Aizripina mani līdz koredoram, apsēdina uz krēsla un saka: „Gaidiet!”. Mans pacietīgi arī gaida. Pēc brīža attek māsiņa, nomaina sistēmu, paņem analīzes un aiztek.
Iekārtojos ērtāk, mēģinot neaizmigt. Sēžu, gaidu. Sistēma gandrīz jau iztecējusi. Aizkavēju garām ejošo brālīti, jo pašai pašapkalpoties īsti negribās. Brālītis aizgriež[i] sistēmu, sēžu tālāk. Pēc kādas pus stundas atnāk māsiņa (starp citu, ļoti jauka, ar sasodīti smukiem ziliem auskariem) un noņem sistēmu.
Paiet pāris stundas, sēžu tālāk, ik pa brīdim iesnaužoties. Ceturtās stundas beigās jau dibens un spranda notirpusi, pluss vēl viena nelaime, jau ir ap astoņiem vakarā (mani slimnīcā ap četriem nogādāja), cik ilgi tā bez uzmanība sēdēsi un arī pēdējais buss deviņos vakarā, derētu ta nākotni savu turpmāko uzzināt. Nu velk mani pie tiem brālīšiem – noķeru nākamo ar jautājumu, kad man beidzot uzmanību pievērsīs un vai nu mājās, vai nu uz ērtākām mēbelēm palaidīs.
Brālītis operatīvi noskaidro, kuram ārstam ir iedalīta mana lieta un nosūta pie tā. Dakteris aizņemts, runājot ar ļoti nopietnu seju pa telefonu. Bikli stāvu un gaidu, līdz pievērsīs man uzmanību. Beidzots sarunu, dakteris, ar to pašu nopietno sejas izteiksmi, uzjautā ko es vēlos. Izstāstu savu sāpi, pēc uzvārda noskaidrošanas, tiek secināts, ka neesmu viņējā. Sarunā iesaistās glābējbrālītis dakteri informējot, ka nebūs viss tā, jo  mana daktere (kuru tā es arī neieraudzīju) manu lietu ir nolikusi viņa lādītē un pašā apakšā.
Dakteris ar to pašu nopietno seju paziņo, gaidiet, citi piecas, sešas stundas gaidot, a es te par četrām iespringstot. Saku, ka nevaru gaidīt, nedzīvoju Rīgā un nebūs man tik viegli mājās nokļūt un viņa asprātīgais ieteikums doties uz mājām ar taksi man īsti nepalīdzēs, ja nu vienīgi nevēlos tā konkrēti bankrotēt. „Jums noteikti pat analīzes gatavas nebūs!” uz ko iebilstu, ka tomēr, man šķiet, ka būs gan, jo jau četras stundas atpakaļ tās noņemtas. Tiešām, izrādās, ka ir. Bet tas atklājas tikai pēc notācijas, ka tagad man vajadzēs likt parakstu uz savas lietas, ka atsakos no ārstēšanas un vēlos uz pašrisku doties prom. "Un vispār nevajadzēja pēc pārcepšanās pludmalē, ātros saukt!" iebilstu, ka, pirmais, es darba vietā "uzvārījos", otrais, mani kolēģi "ātros" izsauca. Kaut kas tiek noburkšķēts zem deguna, tad seko: „Gaidiet, jums brālītis katetru izņems”, dakteris paņem analīzes un cēli aiziet. Man puņķi un asaras. Par žēlumu pret sevi, bailes, a ja nu tomēr kas nopietnāks? Brālītis dodas nopakaļus, sakot: „Varbūt tomēr pasēžiet, padomājiet, vai tiešām uz pašrisku vēlaties prom doties?”. Mans atkal iekārtojas uz nesevišķi ērtā, baltā krēsla – pārdomāt.
Kamēr es skumji domāju, kā tas ir tādā veidā atstāt slimnīcas „viesmīlīgās” telpas, attek jaukā, zilo auskaru māsiņa: „Ziniet, jūs tūlīt izrakstīs, es jums katetru izņemšu”. Mana dvēsele sāk dziedāt slavas dziesmas, ka būšu tomēr likumpaklausīgs un kārtīgs pilsonis!
Pēc brīža atnāk dusmīgi domīgais dakteris. „Labi, laižam jūs ārā, tāpat ar tādu diognozi jūs neturēs, analīzes ar kārtībā. Pārkarsusi vienkārši esat. Un vispār, tas viss jums uz nerviem, kā redzams, jūs tāda emocionāla!”. Uz manu iebildi vai dakteris pēc četru stundu dirnēšanas un sēdēšanas neērtā krēslā ar nekļūtu emocionāls, viņa sejā parādās smaida atblāzma, ko spēji atkal nomaina nopietni dusmīgā grimmase (smaids viņam vairāk piestāv). Dakterītis laipni iedod man izrakstu un rūpējoties, lai ātri neazmūku, pat pavada mani līdz kasei.
Un te man atkal šoks. Par vairāk kā četru stundu garu, „komfortablu” atpūtu baltajā, „mikstajā” gaiteņa krēslā no manis grib sešus eiro ar asti. Godīgi – žoklis atkārās – par ko? Nopriecājos, ka manu likumpaklausīgo dabu pārkāpt nevajadzēs, jo vēlme nospļauties, pasūtīt un vienkārši aiziet ir pārāk liela, bet ir apdrošināšana – lai šie arī maksā.
Tā lūk! Emocijas ir tādas, ka zinu, ka negribu ne ar ātrajiem, ne kādā citā veidā nokļūt uzņemšanā. Nu negribu! Sistēma ir tiktāl izčakarēta, ka atsit jebkādu vēlmi tajā atrasties. Trakākais ir tas, ka tagad man tiek stāstīti stāsti „iz pieredzes” un saprotu, ka mans gadījums vēl ir bijis viegls un ātri atrisinājies. Bet tomēr interesanti, ja es nebūtu sākusi interesēties par savu likteni, cik ilgi vēl man neviens nepievērstu uzmanību?




[i] Piedodiet man par terminoloģiju, jo neba es dakteris vai profesionāls pacients.