Daži mūsdienīgi Lieldienu ticējumi

Lieldienu rītā līdz pusdienas laikam jātur viena acs ciet, tad visu gadu būs nauda vai cepumi.

Lieldienās jāskrien no mājām uz Rīgu ar kājām, tad līdz Ziemassvētkiem saņemsi laba vēlējumus pa pastu.

Lieldienās porno saiti jāskatās ar krāsotām olām, tad mazāk vīrusi ķersies.

Lieldienās vajag gultas deķi trīs reizes ap galvu aptīt un skriet iekšā kūtī, tad gailis visu gadu pie tradicionālās orientācijas pieturēsies.

Lieldienu priekšvakarā vajag iebāzt biksēs pērno ķirbi un iet zemi art, tad dīķī zivis neslāps un zirgs visu laiku smaidīgs staigās, saimenieku ieraudzījis.

Lieldienu rītā vajag iziet tirgus laukumā nokrist gar zemi un par beigtu izlikties, tad būs pie meitām liela piekrišana.

Ja Lieldienās iekrīt cietumā sagaidīt, tad nākošajā gadā var gadīties uzvarēt dažāda mēroga vēlēšanās.

Lieldienu rītā seja jāieziež ar olas dzeltenumu un jāiekrīt uz mutes smiltīs, tad nākamgad nebūs jāmelo, ka esi ļoti gudrs.

Tupot uz poda, jāšūpina olas, tad tualetes papīrs visu gadu nebeigsies.

Ja Lieldienās iet pēc meijām, tad olas nav bijušas gana novārītas.

Ja Lielajā piektdienā nodod pa lielo, tad, paldies Dievam, ka tā pirmdiena arī iedota brīva!

Lieldienu rītā vajag aiziet uz tuvāko lielveikalu un pie ieejas durvīm apmest tik kūleņus, cik stundas lielveikals vaļā, tad jūs visu gadu tajā veikalā cienīs un dos atlaidi vitamīniem.

Kas Lieldienu gavēņa laikā iznīcinās Latvijas vīna pārpalikumu, tam visu gadu būs lemts redzēt sauli līgojam pie apvāršņa.

Ja Lielās piektdienas vakarā īsi pirms pusnakts iziet pilsētas laukumā, tad var dzirdēt, ka citi māk izklaidēties labāk...

Kurš no rīta pirmais izskrien ārā pliks un deķi sabāž suņa būdā, tam vārda dienā dāvinās labu vilnas džemperi.

Lieldienās meitām vajag krietni pupus vējā izšūpot, tad pastnieks ikdienas avīzēs politiķiem ūsas un bārdas nepiezīmēs...

Nu tad, priecīgas!!!

/iz interneta dzīlēm/

Par vakardienu jeb 16.03

Kā leģionāra un padomju armijas kareivja mazmeita nosolījos nepaust savu viedokli par vakardienas norisi, jo nevēlos ne no viena sava vectēva atteikties un necienu tos, kas ekspluatē viņu piemiņu savu merkantilo nolūku vadīti.

Bet tomēr ir nianse, par kuru nevaru klusēt – policistu rīcības kritika.

Uzskatu, ka policisti vakar veiksmīgi tika galā ar uzlikto darba uzdevumu – kārtības nodrošināšanu. Kāpēc man ir šāds uzskats? Prozaiski – policista – kārtībsarga galvenais uzdevums ir ievērot neitralitāti jebkura pasākuma laikā, darot visu iespējamo, lai nekas vairāk par vārdu apmaiņu (piedodiet, bet tā ir “normāla” demokrātijas blakne, jo katram demokrātiskā sabiedrībā ir dotas tiesības paust savu viedokli arī tad, ja šis viedoklis ir netīkams vienai vai otrai no iesaistītajām pusēm). Policisti darīja savu darbu un nepieļāva agresijas izpausmes. Tātad viņi ar uzticēto uzdevumu tika veiksmīgi galā.

Var runāt par iesaistītās puses skaņu iekārtu skaļumu, ko it kā vajadzējis novērst policijai, tomēr ir jārēķinās, ka tika izsniegta atļauja pasākuma laikā izmantot skaņu pastiprinošu tehniku un neviens likums vai normatīvais akts neregulē ētikas, kultūras un empātijas normas. Tās vai nu piemīt vai nepiemīt... Un policisti šajā situācijā ir ķīlnieki, kuriem atliek tik noraudzīties uz Latvijas kulturālo pilsoņu izrīcībām, saglabājot mieru un novēršot brutālu agresiju.

Var runāt par sirdsapziņu un stāju, bet tad nāktos vai nu likvidēt policijas institūciju kā tādu, vai nu spēcīgi to reformēt, iepriekš nointervējot katru policistu – kāda ir viņa politiskā nostāja, kādus pasākumus viņš būtu ar mieru apsargāt, kādas valsts vēstniecība tam ir vēlamāka utt., lai nesasmērētu savu sirdsapziņu – varbūt nevēlas sargāt praidistus, varbūt deputātus no kādas partijas... Un visi būtu laimīgi – sirdsapziņa tīra un nav galējo ko lamāt.

Labi dzīvojam...

Nesen tirgū satiku paziņu. Kā parasti sarunu temats - cik slikti dzīvojam. Es viņai saku; “Pagriezies un paskaties uz stendu ar delikatesēm – dažnedažādi kūpinājumi, kā gaļas, tā zivju.” Cenas, kā jau delikatesēm un tomēr pie stenda paliela rinda. "Un tagad pagriezies un paskaties uz to pusi, kur stāv dažādu vietējo sakņu – kartupeļu, biešu, burkānu un kāpostu tirgotāji. Neviena pircēja. Lūk, kad delikatešu tirgotāji garlaikosies, bet sakņu tirgotāji strādās vaiga sviedros, tad es tev piekritīšu, ka slikti dzīvojam.”

Labi dzīvojam!

Var klecēt iekšā delikateses katru dienu, nevis tā, kā agrāk – tikai pa svētkiem. Tas jau nekas, ka šīs delikateses gatavotas industriāli un pilnas ar civilizācijas labākajiem izgudrojumiem – garšas un krāsas uzlabotājiem. Un ar tām par „delikatesi” kļūst pat ar maltām pupām piepildīta cūkas zarna. Tas jau nekas, ka aspartāms, kas atrodas turpat visos dzērienos, jogurtos, košļenēs un kečupos un ievārījumos, tāpat daudzos citos izstrādājumos, veicina nervu šūnu bojājumus. Tas nozīmē, ka tas veicina arī multiplās sklerozes, redzes un dzirdes traucējumus, epilepsiju un smadzeņu vēzi. Un, ko rada visu E vielu kombinācija diezin vai zina pats kungs dievs. Bet tas viss ir sīkums, jo ir taču tik daudz dažādu zāļu, ar ko var ārstēties visu atlikušo mūžu.

Labi dzīvojam!

Pazīstu dažu personu, kas, gandrīz ar lepnumu, apgalvo – man zālēm aiziet gandrīz visa pensija. Tas, ka ilgstoši lietojot sintezētās zāles, no šīm zālēm rodas atkarība, viņi negrib zināt. Tantuki-narkomāni. Viņa jau sen piemirsusi no kā īsti pirmo reizi kļuva slikti, bet tagad gan droši zina – neiedzers „dienišķo devu” būs slikti, tāpēc uz aptieku naski metas, negaidot līdz pēdēja ripa būs izlietota. Nē, padomijā tā nebija. Mana mamma bija II grupas redzes invalīde, tāpēc viņa katru mēnesi saņēma bezmaksas zāles. Tā kā mana mamma lietoja tikai ārstniecības augu tējas un izvilkumus, es viņai jautāju; „Mammu, priekš kam tu tās tabletes ņem, jā tu viņas nedzer?” Mammaa izvilka puslitra pudeli, kurā bija duļķains šķidrums; „Nu, re! Es tabletes sabāžu pudelē, uzleju šņabi un nav nemaz sliktāk, kā uzlejot odzei. Inde, paliek inde. Tagad var lietot kā ierīvējamās zāles mugurai vai kājām. Pie manis nāk visas mājas večas pēc šīm zālēm.” Nuja tik „labu” zāļu nebija, kā tagad. Ar tām varēja kājas ierīvēt, bet tagadējās tikai iekšā un…… pēc nākamās devas, kamēr nav sākusies abstinence.

Labi dzīvojam!

Pienāk paziņa, balstīdamās uz kruķa un stāsta cik grūti viņai stiept pilnās somas. Es jautāju – vai tad nav neviena palīga, ka pašai jānes tādi smagumi. Nav, šī atbild. Dzīvo viena.” Bet jā tu dzīvo viena, kam tev tik daudz pārtikas vai atkal pasaules galu sola?” – smejos. Nu redz, tur kaut kāda akcija, te kaut kāda akcija – kā tu nepirksi pa lēto. Tiešām, kā tu nepirksi, jā tev ir šī supermārketa karte un tev par katru pirkumu vēl ieskaita bonusu. Nu un tie nopirktie (bieži vien mēsli) arī ir jāizlieto, nemetīs taču ārā. Tas jau nekas, ka aptaukošanās un cukura diabēta sākumstadija – visvisādi kārumi nopirkti „pa lēto” un jāēd vien ir.

Labi dzīvojam!

Kad vēl bija pašiem savas cukurfabrikas, dāņu cukuram bija zemāka cena nekā Latvijas. Kas pirks pašu dārgo, kad ir dāņu lētais? Cukurfabriku vairs nav. Nav arī lētā dāņu cukura. Tas ir – cukurs jau ir, tikai kopš konkurenta vairs nav, tas kļuvis daudz dārgāks nekā bija Latvijas. Tas pats notika ar daudzām citām Latvijas precēm un fabrikām – iekārojām lēto no ārzemēm vesto, nevis savējo dārgo. Nav vairs ne savējā dārgākā, ne ievestā lētākā, ne vietējo fabriku. Tagad brēcam – kāpēc neattīsta ražošanu, tikai supermārketus ceļ? Pieprasījums rada piedāvājumu. Kas ražos priekš noliktavām? Pirmās republikas laikā Ulmanis aicināja: „Beriet trīs tējkarotītes vietējā cukura pie tējas!”… un attīstijās cukurfabrikas, zemnieki audzēja cukurbietes, bija darbs un iztikšana. Tagad labi dzīvojam, pērkam tikai ievesto, nafig, vajadzīgs tas patriotisms! Aizgāja pa burbuli gan cukurfabrika, gan eļļas fabrika, gan linoleja rūpnīca, gan gaļas un piena pārstrādes…..tas vēl nav viss uzskaitījums tikai priekš Liepājas vien. Kas vainīgs?. Tā maita, valdība – atļāva celt supermārketus un ievest lētāku produkciju, tā nabaga pircējus kārdinot. Ko darīt? Tikko to valdīšanu rādīs pa televizoru, tā uzspļaut viņiem. To viņi ir pelnījuši. Bet rīt atkal naski uz supermārketu, gan jau tur kādus lētus mē….. tas ir garšīgas lietas akcijā nopirksi. Uz tirgu gan neej, tur dažs vietējais piedāvā kartupeļus, kāpostus, ābolus un vēl šo to. Diemžēl gadās, ka tie ir bioloģiskie lauksaimnieki. Viņu produkcijai nav ne ierastās ”supermārketu” smaržas, ne garšas. Tāpēc labāk neriskē. Vari vēl iedzīvoties alerģijā, kā tie vācu zinātnieki, kurus aizveda pastaigā dzīvā dabā. Ja cilvēks ir pieradis pie 21. gadsimta pārtikas piešķiņķotas ar E vielām, tad labāk dabisku pārtiku neiegādāties. Štrunts, ka ilgstoši ar E vielām piesātinātu pārtiku lietojot attīstās visādas slimības, vēzi ieskaitot.. Tāpēc jau visos supermārketos atrodas aptiekas. Tā kā dažādas zāles tiek reklamētas tāpat kā buljona kubiciņi un vistu šķiņķīši, nemaz nav tāls tas laiks, kad arī iesaiņoti būs kopā. Tad tikai atliks supermārketos bez tualetēm vēl ierīkot arī morgus un būs pilns serviss.

Labi dzīvojam!

Šopingojam uz nebēdu – iepirkšanās centri, super-, hypermārketi, internetveikali utt. Man te viens paziņa stāstīja – Dānijā cilvēki no pilsētas pa brīvdienām braucot uz laukiem, uz zemnieku saimniecībām, lai nopirktu svaigus, dabiskus produktus. Pastāvīgiem pircējiem esot viss jau sagatavots – var ņemt mantu, atstājot naudu, pat bez saimnieka klātbūtnes. Citi speciāli braucot ar bērniem, lai tie redzētu dzīvus lopiņus un putnus, kā tas viss aug tur laukos. Mūsējie nu gan nav tik atpalikuši, lai pa laukiem vazātos .Ņem bērnus un brauc uz supermārketu – tur taču viss ir, kam tie lauki vajadzīgi? Bērniem arī patīk, staigājot līdz vecākiem var izčīkstēt divisimti trīspadsmito mašīnīti vai sešdesmito lācīti vai…. sazin kuro citu nieku. Kas nu tur to mantu kaudzi pārskaita istabas stūrī.

Labi dzīvojam!?

Vispār jau te viens otrs diendienā čīkst internetā – ka slikti dzīvojam. Stāsta, ka cilvēki pa misenēm rakņājoties, pārtiku meklēdami. Gāju lūrēt – pa mūsu mājas miseni neviens nerakņājās. Bija te pirms pāris gadiem viens „fortūnas džentelmenis”, kuram pieiet tuvumā nevarēja – „krutkas” dvinga gāza no kājām. Bet nu laikam „krutka” nogāza pašu miseņu inspektoru. Uz mūžu. Varbūt vajadzētu aiziet līdz pilsētas mēra misenei – tur, droši vien, būs redzami tie slikti dzīvojošie, kas pa misenēm rakņājas? Es jau tiem, kuri stāsta, ka tauta pa misenēm dzīvojas, lūdzu man atsūtīt šo miseņu adreses, lai tur aizbrauktu apskatīties. Un jā nu tās misenes tādas kā Rubļovkā, kuras „Našā Rašā” rāda? Skauģi un alkatas tie čīkstētāji! Neatsūtīja man nevienu adresi. Paši tur barojas, bet padalīties žēl!!
Autors šeit :
http://www.draugiem.lv/blogs/?p=9309575

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os gados...

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku... Un kā ir tagad? —Kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;—Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir trīs cilvēki; — Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus; — Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses; — Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā; —Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu; — Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;—Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es — Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....

/atrasts interneta dzīlēs/

Nu tad ar to 8. martu!

Teikšu godīgi - man patīk saņemt ziedus, kaut vai ja tam ir pavisam prozaisks iemesls, ko sauc par 8.martu alias Sieviešdienu. Man šī diena asociējas ar dienu, kad sievietei tika atņemtas tiesības būt sievietei un padarīja viņu atkarīgu no darba un karjeras. Bet tas jau ir mans viedoklis, un, no otras, puses - feini, ka šī diena ir zaudējusi savu ideoloģiju un kļuvusi par pavasara un sievietes sumināšanas dienu bez jebkādiem padziļinātiem zemtekstiem.
Bet interesanti, mēs, kaut pagājis jau vairāk kā simts gadu, vēl jo projām cīnamies par mistisko līdztiesību, kaut daudzas, līdzīgi kā es, jūtas diskriminētas dēļ tā, ka nav iespējams būt vienkārši mājsaimniecēm, mātēm, sievām... Diemžēl dzīves skarbā realitāte liek mums cīnīties savā darba vietā par ikdienišķo iztiku, un arī tā knapi savelkot galus mājsaimniecībā... Ko darīt, tāds izdzīvošanas laiks...
Be nerunāsim par skumjo! Novēlēšu mums visām atalgojumu, no kura arī pirms algas dienas būtu kas pāri palicis, vīrus, mīļākos un bērnus, kuri liktu mums aizmirst skarbo dzīves ikdienu. Un vienkārši baudīt pavasara tuvošanos!

Kažokzvēriem brīvību!?

Kaut kā apnika tekstus ietilpināt 140 zīmēs. Tātad – šīs nedēļas tēma – kažokzvēriem brīvību.

Prieks, ka mūsu tautieši ir aktīvi uz visādu iniciatīvu ierosināšanu, ieskaitot absurdu iniciatīvu. Tomēr ir arī jāpadomā par sekām, ko radītu šādu iniciatīvu ieviešana dzīvē.

Kopš nedzīvojam vairs viensētās, bet esam iespiesti pilsētu šaurībā, daudzi arodi un iztikas iegūšanas veidi ir industralizēti.

Govis neganās daudzdzīvokļu māju pagalmos, bet ir saspiestas fermās, turpat nedzird arī vistu klukstēšanu un gaiļu dziesmas, tomēr pilsētnieki lieto pienu, ēd gaļas un uzcep olas. Lops no laimīga vientuļnieka, kas ganās zaļā zālītē viensētas pļavā, ir pārvērties par industralizācijas upuri – aug saspiestībā rūpnieciskās ražošanas fermā un savu dzīvi beidz industriālā konveijera kautuvē.

Diemžēl tā ir cena, ko mūsu barība maksā par mūsu vēlmi dzīvot nebēdīgā komfortā.

Tieši tāpat mēs, no medniekiem un cilpu licējiem, esam kļuvuši vienkārši par patērētājiem, kas pieņem to, ko citi uzražo. Vai nu tas ir sintētiskais kažoks vai dabīgā kažokāda. Un maksājam par to atbilstošu cenu – pirmajā variantā – saindētu vidi, otrajā – kažokzvērs krātiņā.

Var jau skaļi bļaut, ka kažoks ir ekstra, tikai vajadzētu arī atcerēties, ka par ekstru, tas ir kļuvis pavisam nesen, jo līdz tam tas ir bijis normāls un ikdienišķs siltumizolācijas materiāls ziemas spelgonī. Brīdī, kad cilvēks iesēžas apkurinātā transportlīdzeklī un pārvietojas ar kājām labi, ja 500m līdz savai darba vietai, tas tiešām kļūst lieks un kļūst par statusa apliecinājumu ne nepieciešamību. Es nekādi nesaprotu kāda prakstiska jēga ir Āboltiņas kažokam, tomēr redzu to lauku sievas kažokam. Tikai pēdējai tas, dēļ mākslīgi radītā statusa elementa, ir nepieejams.

Bet stāsts nav par statusu, bet gan par lopiņu krātiņā.

“Bez tabu” sižets – ūdeles ar augoņiem, muskuļu krampji, agonija... skats šausminošs. Tomēr... Dzīvojot vienā mājā ar zoologu, man zuda ticamības moments.

Paskaidrojums – jebkurā zvēraudzētavā ir karantīnas bloks, kurā ievieto zvērus, kas jāārstē. Augoņi... Mums arī mēdz uzmesties augoņi, furunkuļi, brūces – nezin kāpēc tas tiek piemirsts, visādi mēdz gadīties – tātad sniedzam sev medicīnisko palīdzību. Zvēraudzētavas gadījumā ievietojot cietušo karantīnā. Arī mēs slimojam, nonākam pie ārsta vai slimnīcā - piekrītiet? Zvēraudzētavā tam būtu jābūt paredzētam atsevisķam blokam, kurā tiek izolēti zvēriņi ar dažādām kaitēm, jo jebkura zvēraudzētāja rūpe ir glābt cietušo un, piedodiet par cinismu, nepazaudēt peļņas ieguves elementu, jo nosprādzis lops īsti nekam vairs nav derīgs un ir norakstāms zaudējumos. Bet neviens nav ieinteresēts pazaudēt peļņas avotu.

Un te varētu sākties problēma. Pieņemsim, ka uzfilmētais materiāls NAV NO KARANTĪNAS bloka. Tad jautāju – kā Latvijas Valstī tiek pieļauta zvēraudzētavas pastāvēšana, kurā nav zootehniķa un sava vetārsta, kuriem būtu jārūpējas par traumētu un slimu dzīvnieku izolāciju! Es nemeklēju attaisnojumu, mēģinu izprast populismu ar kādu tiek pasniegta šī problēma. Jo dzīvnieks krātiņā ir sekas mūsu izvēlētajam dzīves veidam. Un ir nepieļaujami, ka mūsu vajadzībām pakārtotais mocās. Ir jāizjūt cieņa, bet tomēr nav jēgas aizpeldēt galējībās – aizliedzam, likvidējam. No tā jēgas nebūs, tikai ļaunums. Jo neatteiksies neviens kažokādu nēsātājs no kažoka, attiecīgi pieprasījums nekur nepazudīs, bet ražotājs nonāks pagrīdē, attiecīgi taps nekontrolējams. Un tad sāksies ziepe! Tad varēsim gaudot par patiesi nežēlīgu attieksmi. Ir jākontrolē, bet ne jālikvidē.

Pret jebkuru lopu ir jāizjūt cieņa. Ja jau viņš mirst mūsu dēļ, tad tas ir jāizmanto līdz pēdējam. Ja ēdam gaļu, tad izmantojam arī kaulus un ādu. Nevis to izmetam, kā nevienam nevajadzīgu.

Patērētāju kultūra ir radījusi vēl vienu lielu problēmu, par kuru “zaļie” klusē – pārražošanu. Mēs ražojam vairāk kā patērējam, attiecīgi nenormāls pārtikas daudzums vienkārši nokļūst  miskastē. Un te vairs nav saruna par kažokzvēriem, bet gan par liellopiem un cūkām. Un tā jau ir necieņa pret tiem, kas mirst mūsu dēļ...