Arī tā gadās...

В самолете на соседних креслах блондинка и адвокат.
Лететь долго. Блондинка молча отворачивается и смотрит в иллюминатор.
Адвокат блондинке:
- Давайте я Вам задаю вопрос, если вы не знаете ответ - Вы мне 5 долларов. Потом Вы мне задаете вопрос, если я не знаю ответ - я Вам 500 долларов.
Блондинка соглашается.
Адвокат: - Каково расстояние от Луны до Земли?
Блондинка молча отдает ему 5 долларов.
Блондинка:
- Кто поднимается в гору на трех ногах, а спускается на четырех?
Проходит пару часов. Адвокат обзвонил всех друзей, перерыл Интернет, ответа найти не может. Делать нечего, отдает блондинке 500 долларов и спрашивает:
- Кто это???
Блондинка молча отдает ему 5 долларов и отворачивается к иллюминатору.

Mūsu vīrieši ir kā......

* kafija: vislabākie ir karsti un stipri un neļauj tev gulēt visu nakti.
* tirdzniecības aģenti: nevar ticēt nevienam viņu vārdam.
* datori: viņus grūti saprast, un viņiem vienmēr ir problēmas ar atmiņu.
* kopētāji: der tikai reprodukcijai un nekam citam.
* rēķini bankā: bez naudas ne vellam nav vajadzīgi.

* sniegputeņi: nezini, kad viņi ieradīsies, cik centimetru būs un cik ilgi noturēsies.
* lietotas automašīnas: nav dārgi, bet pavisam neuzticami.
* dekoratīvā kosmētika: nekad neturas pārāk ilgi.
* horoskopi: vienmēr dod tev padomus, ko darīt, taču gandrīz vienmēr kļūdās.
* laiks: nekādā veidā viņus nevar mainīt.

* minikleitas: mazliet aizsapņosies, un viņi jau atkailina tavas kājas.
* valsts ierēdņi: lai ko arī palūgtu izdarīt, viņiem vienmēr atrodas kas daudz svarīgāks, taču īstenībā — nekas!
* automašīnu stāvvietas: labākās jau aizņemtas, bet visas brīvās ir neērtas un pārāk mazas.
* zāles pļaujmašīnas: viņus grūti iedarbināt, un arī tad pusē gadījumu nedarbojas.
* plosti: bez problēmām peld pa straumi, lai tikai nevajadzētu patērēt nekādu enerģiju (vai kā alternatīva — ir nevadāmi).

* traktori: ielejot jebkādu spirtu saturošu šķidrumu, viņi turpina strādāt.
* ārsti: nekad nevar saprast, ko viņi grib pateikt.
* medikamenti: nepatīkami ar tiem saistīties, taču viņi ir nepieciešami.
* suņi: ja viņus laikus neaudzinās, viņi skraidīs pa māju un visur piemēslos.
* direktori: neko neprot darīt, taču visam vajag funkcionēt ideāli.

* pastnieki: klauvē pie visām durvīm cerībā, ka kāds atvērs.
* inženieri: teorijā viņiem viss strādā, taču praksē pirmais nejaušais santehniķis visu izdarīs daudz labāk.
* advokāti: lai arī kādos grēkos viņus apsūdzētu, vienmēr sev atradīs vagonu attaisnojumu.
* spermatozoīdi: tikai viens no miljona izrādās derīgs.
* mikroviļņu krāsnis: uzkarst 15 sekundēs.

* delfīni: runā, ka viņi ir gudri, taču neviens to vēl nav pierādījis.
* vēži: viņiem viss ir labs, izņemot galvu.
* reklāma: jāapšauba tas, ko viņi runā.
* obligācijas: vajag daudz laika, lai viņi ienāktos.
* mikseri: viņš tev vajadzīgs, taču īsti nezini, kam.
* gliemeži: viņi ir ragaini, siekalaini un lien: turklāt uzskata, ka tā ir VIŅU māja.

* mākoņi: kad viņi pazūd, var cerēt, ka diena būs brīnišķīga.
* pudeles ar alu: tukši no kakla un augstāk.
* zirgi: ja prasmīgi iejūdz, ar viņiem var braukt daudzus gadus.
* popkorns: remdē izsalkumu, taču uz īsu laiku.
* jaundzimušie: sākumā viņi ir tik amizanti, taču vēlāk nebeigsi mocīties savākt aiz viņiem mēslus.
* pastmarkas: ja labi nolaiza, vairs neatraut.

Kad mājās nav ko ēst...

Stāsta sākums ir pavisam prozaisks - gulaša gaļas glābšana no aizmirstības iekš ledusskapja. Tā mēdz gadīties mājā, kur vairāk kā viena saimniece un katrai no tām ir savi "kaitīgie ieradumi" uz rezervju glabāšanu. Bet gaļa, pateicoties dažādām vircēm utl. ir tapusi izglābta. Bet kāpēc šāds ievads?
Stāvot pie Superneto kasēm apsvēru jautājumu, ka mani noteikti sagaidīs mājās izsalkuši bērni, kas pieprasīs dienišķo kaloriju devu, bet ir tikai saglābtais gulašs.
Pircējs pirms manis aizkustināja manu iedvesmas stīgu, nokrāmējot pie kases kādus 10 bomžsupa iepakojumus - un re- ideja rokā!
Tātad mazs aplītis pa veici, lai iepirkums papildinātos ar 3 bomžsupa iepakojumiem, seleriju un papriku. Sviesta pupiņas man pašai dārzā aug - atliek tik savākt.
Spontānā recepte - kārtīgi sacepam aizmirsto gulašu (neuztraucieties - šams ir uzglabāts kārtīgi, nav ieguvis nevienu blakni no stāvēšanas aizmirstībā, jo aizmirstība nav vilkusies ilgi, tātad nevienu neindēju), sagriežam papriku kubiņos, seleriju sarīvējam, abus apcepam, pieliekam kārtīgu sagrieztu tomātu bez mizas. Sautējamā bļodā sadrupinam bomžsupa makaronus, buljonus u.c. līdz nākošās piedevas miskastē. Sadrupinātajiem makaroniem virsū apcepto papriku, seleriju, tomātus, gaļu. Pārlejam ar garšaug-vielu papildinātu H2O, cepeškrāsnī iekšā. Paralēli cepās svaigi lasītās sviesta pupiņas. Kad tās gatavas, pievienojam tās sautējumam. Galvenais - labi daudz ķiplociņa, pipariņus utt. Omes mājās nav - tātad var atļauties.
Garša lieliska.
Noteikti, ka var papildināt ar visādiem citiem labumiem. Un tik pat labi bez gaļas iztikt.
 

Kad no neprecīzas receptes sanāk labas lietas...

Zinot manus mājas kārumniekus, nācās meklēt jaunu receptūru ikdienas našķim. Uzgāju kārdinošu bildi Baltic Taste feisbūkā. (Publisks fui, par šitādu haltūru Baltic Taste). Tikai gatavošanas procesā attapos, ka recepte ir sasodīti nepilnīga un piens ar cukuru neveidos nekāda veida masu, atskaitot sīrupveidīgu šķidrumu, kur pat sviests nelīdzēs.
Tātad - uz lēnas uguns vāram glāzi piena vs 2 glāzes cukura, līdz rodas piensīrups, pievienojam ~60g sviesta, vanilīncukuru. Tad, kad uznāca apskaidrības brīdis, sāku domāt, ko lai pievienoju, lai šķidrā masa iegūtu kaut kādu cietību... Riskēju eksperimentēt un sīrupam pievienoju apm. 4 ēdamkarotes mannā, kārtīgu riekšavu ar kokosa skaidiņām.  Vāram, līdz gatavs :D
Tad iegūto masu uz cepešpannas un cepeškrāsnī uz apm. 180grādiem, max 15 min, kontrolējot situāciju. Rezultāts ir apburbuļojošs, pat man, kas īpaši neatzīst saldumus, likās sasodīti gardi. Pārējie liekus jautājumus neuzdeva.
p.s. Ja masas cepšanos kontrolē vairāk kā es to darīju, to var smuki sagriezt un sarullēt. Manā gadījumā sanāca laušana, ne griešana.
Labu apetīti :)
p.p.s. Bildi ilustrācijai uztaisīt neuzspēju :D

:))))

Мужик увидел надпись на дверях женского монастыря: "Секс с молодыми монашками - 500 у.е.". Постучал, открыла прелестная монашка, приняла деньги и говорит:
- Я пока приготовлюсь, а вы пройдите, пожалуйста, по коридору в последнюю дверь направо.
Мужик быстро прошмыгнул к указанной двери, открыл, снова попал на улицу, дверь за ним закрылась. Обернулся и видит на двери табличку: "Сегодня вас поимела сестра Мария"

Par nabadzību

Jauks lauku ciemats ar mierīgu dzīvi, kurā atrodas viena jauka iela ar jaukiem kaimiņiem un kaķiem. Jā, nekļūdieties – galvenais stāsts būs par kaķiem un nabadzību – garīgo vai materiālo, katram lasītājam pašam būs izlemt.

Stāsta sākums radies jau kādus 3, 4 gadus atpakaļ. Iesaistītie stāsta varoņi – pensionāre mājā A, ar 3 kaķiem, no kuriem publiskā vidē kā savējo atzinusi tikai vienu – rižu runci, kuram tiek visas privilēģijas – siltais krāsns mūrītis un galvenā bļoda, tomēr arī pārējie 2 tiek aktīvi piebaroti, un tās ir kaķenes. Māja B, kura atrodas blakus un dzīvo nākamās 2 pensionāres, kurām pašām ir kaķis, bet tas tiek rudens-ziemas-pavasara sezonā, līdz ar pensionārēm, aizgādāts uz Rīgas ērto dzīvokli. Māja C, kas atrodas blakus zemes gabalā mājai A, un kurā arī mīt jauka pensionāre ar sterilizētu kaķeni. Vēl bez aprakstītajām mājām, stāstā neviļus piedalās māja D, kurā mīt šī stāsta paudēja, māja E, kurā dzīvo pasaules glābēja nr1 un māja F, kurā mīt pasaules glābēja nr.2.

Bet tagad pie pašas lietas būtības. Mājas A kaķi pavasara sezonā sāka apbērnoties matemātiskā progresijā, okupējot lēnām mājas B teritoriju, jo neviens šo izplatībai īpašus traucēkļus neradīja. Mājas F pasaules glābēja nr2., kopā ar pensionāri no mājas A, metienus realizēja interneta plašajās dzīlēs. Ne vienmēr šī realizācija bija veiksmīga un no katra metiena kāds neveiksminieks papildināja mājā B dzīvojošo kaķu saimi. Vasarā labi, šos kaķus B, A māju iemītnieces piebaroja, tomēr iestājoties aukstumam B māju saimnieces devās sildīties Rīgas dzīvoklī, atstājot kaķīšus savā vaļā. Šeit stāstā iesaistās C mājas iedzīvotāja, kura kopā ar F mājas iedzīvotāju ziemas laikā, žēlsirdības vadītas, piebaroja šos kaķus. Atnāca jauns pavasaris, riņķa dancis atkārtojās. Tomēr B māju saimnieces secināja, ka tie liekēži nu jau esot kļuvuši nedaudz par daudz. Tiek uzrakstīts iesniegums uz pārvaldi, ar lūgumu kaut ko darīt kaķu kolonijas patukšošanai. Pārvalde nodrošina sprostus, tomēr ķeršana jānodrošina pašām cietušajām. Šajā mirklī tiek iesaistīti mājas D iedzīvotāji, jo redz, viņiem jau dūšas pietikšot kaķus sprostā iemānīt. Daļēji kolonija tiek patukšota, tomēr ne līdz galam, jo māju A un F iedzīvotājas sāk zākāt D mājas iedzīvotājus par kaķu bendēm. Morālā spiediena rezultātā, D mājas iedzīvotāji vienkārši atsakās no “uzticētā” pienākuma, izsakot lūgumu, ka vismaz sterilizējiet tās kaķenes.

Protams, ka nekas netiek darīts un ne D, ne E, ne C mājas iedzīvotājiem ar nav tādu līdzekļu, lai nosterilizētu tādu koloniju, kā arī pārvalde paziņo, ka tam naudas neesot.

Stāsts iet pa riņķi. Trakākais ir tas, ka šogad atkal tas viss atkārtojas un kolonija ir atguvusi iepriekšējos apjomus un atkal ir jauni metieni, un atkal F mājas glābēja paziņo, ka jaunais metiens ir smuks un noteikti izdošoties realizēt interneta dzīlēs. Bet kaķi kļūst arvien mežonīgāki, ar vien vairāk un ar vien lielāks izmisums pārņem pārējo iesaistīto personāžu dzīves.
Kur ir Zaļo, kur ir glābēji? Vai glābšanās pašu rokās? Nezinu. Jā, šis tiešām ir kauciens debesīs...

Daži mūsdienīgi Lieldienu ticējumi

Lieldienu rītā līdz pusdienas laikam jātur viena acs ciet, tad visu gadu būs nauda vai cepumi.

Lieldienās jāskrien no mājām uz Rīgu ar kājām, tad līdz Ziemassvētkiem saņemsi laba vēlējumus pa pastu.

Lieldienās porno saiti jāskatās ar krāsotām olām, tad mazāk vīrusi ķersies.

Lieldienās vajag gultas deķi trīs reizes ap galvu aptīt un skriet iekšā kūtī, tad gailis visu gadu pie tradicionālās orientācijas pieturēsies.

Lieldienu priekšvakarā vajag iebāzt biksēs pērno ķirbi un iet zemi art, tad dīķī zivis neslāps un zirgs visu laiku smaidīgs staigās, saimenieku ieraudzījis.

Lieldienu rītā vajag iziet tirgus laukumā nokrist gar zemi un par beigtu izlikties, tad būs pie meitām liela piekrišana.

Ja Lieldienās iekrīt cietumā sagaidīt, tad nākošajā gadā var gadīties uzvarēt dažāda mēroga vēlēšanās.

Lieldienu rītā seja jāieziež ar olas dzeltenumu un jāiekrīt uz mutes smiltīs, tad nākamgad nebūs jāmelo, ka esi ļoti gudrs.

Tupot uz poda, jāšūpina olas, tad tualetes papīrs visu gadu nebeigsies.

Ja Lieldienās iet pēc meijām, tad olas nav bijušas gana novārītas.

Ja Lielajā piektdienā nodod pa lielo, tad, paldies Dievam, ka tā pirmdiena arī iedota brīva!

Lieldienu rītā vajag aiziet uz tuvāko lielveikalu un pie ieejas durvīm apmest tik kūleņus, cik stundas lielveikals vaļā, tad jūs visu gadu tajā veikalā cienīs un dos atlaidi vitamīniem.

Kas Lieldienu gavēņa laikā iznīcinās Latvijas vīna pārpalikumu, tam visu gadu būs lemts redzēt sauli līgojam pie apvāršņa.

Ja Lielās piektdienas vakarā īsi pirms pusnakts iziet pilsētas laukumā, tad var dzirdēt, ka citi māk izklaidēties labāk...

Kurš no rīta pirmais izskrien ārā pliks un deķi sabāž suņa būdā, tam vārda dienā dāvinās labu vilnas džemperi.

Lieldienās meitām vajag krietni pupus vējā izšūpot, tad pastnieks ikdienas avīzēs politiķiem ūsas un bārdas nepiezīmēs...

Nu tad, priecīgas!!!

/iz interneta dzīlēm/

Par vakardienu jeb 16.03

Kā leģionāra un padomju armijas kareivja mazmeita nosolījos nepaust savu viedokli par vakardienas norisi, jo nevēlos ne no viena sava vectēva atteikties un necienu tos, kas ekspluatē viņu piemiņu savu merkantilo nolūku vadīti.

Bet tomēr ir nianse, par kuru nevaru klusēt – policistu rīcības kritika.

Uzskatu, ka policisti vakar veiksmīgi tika galā ar uzlikto darba uzdevumu – kārtības nodrošināšanu. Kāpēc man ir šāds uzskats? Prozaiski – policista – kārtībsarga galvenais uzdevums ir ievērot neitralitāti jebkura pasākuma laikā, darot visu iespējamo, lai nekas vairāk par vārdu apmaiņu (piedodiet, bet tā ir “normāla” demokrātijas blakne, jo katram demokrātiskā sabiedrībā ir dotas tiesības paust savu viedokli arī tad, ja šis viedoklis ir netīkams vienai vai otrai no iesaistītajām pusēm). Policisti darīja savu darbu un nepieļāva agresijas izpausmes. Tātad viņi ar uzticēto uzdevumu tika veiksmīgi galā.

Var runāt par iesaistītās puses skaņu iekārtu skaļumu, ko it kā vajadzējis novērst policijai, tomēr ir jārēķinās, ka tika izsniegta atļauja pasākuma laikā izmantot skaņu pastiprinošu tehniku un neviens likums vai normatīvais akts neregulē ētikas, kultūras un empātijas normas. Tās vai nu piemīt vai nepiemīt... Un policisti šajā situācijā ir ķīlnieki, kuriem atliek tik noraudzīties uz Latvijas kulturālo pilsoņu izrīcībām, saglabājot mieru un novēršot brutālu agresiju.

Var runāt par sirdsapziņu un stāju, bet tad nāktos vai nu likvidēt policijas institūciju kā tādu, vai nu spēcīgi to reformēt, iepriekš nointervējot katru policistu – kāda ir viņa politiskā nostāja, kādus pasākumus viņš būtu ar mieru apsargāt, kādas valsts vēstniecība tam ir vēlamāka utt., lai nesasmērētu savu sirdsapziņu – varbūt nevēlas sargāt praidistus, varbūt deputātus no kādas partijas... Un visi būtu laimīgi – sirdsapziņa tīra un nav galējo ko lamāt.

Labi dzīvojam...

Nesen tirgū satiku paziņu. Kā parasti sarunu temats - cik slikti dzīvojam. Es viņai saku; “Pagriezies un paskaties uz stendu ar delikatesēm – dažnedažādi kūpinājumi, kā gaļas, tā zivju.” Cenas, kā jau delikatesēm un tomēr pie stenda paliela rinda. "Un tagad pagriezies un paskaties uz to pusi, kur stāv dažādu vietējo sakņu – kartupeļu, biešu, burkānu un kāpostu tirgotāji. Neviena pircēja. Lūk, kad delikatešu tirgotāji garlaikosies, bet sakņu tirgotāji strādās vaiga sviedros, tad es tev piekritīšu, ka slikti dzīvojam.”

Labi dzīvojam!

Var klecēt iekšā delikateses katru dienu, nevis tā, kā agrāk – tikai pa svētkiem. Tas jau nekas, ka šīs delikateses gatavotas industriāli un pilnas ar civilizācijas labākajiem izgudrojumiem – garšas un krāsas uzlabotājiem. Un ar tām par „delikatesi” kļūst pat ar maltām pupām piepildīta cūkas zarna. Tas jau nekas, ka aspartāms, kas atrodas turpat visos dzērienos, jogurtos, košļenēs un kečupos un ievārījumos, tāpat daudzos citos izstrādājumos, veicina nervu šūnu bojājumus. Tas nozīmē, ka tas veicina arī multiplās sklerozes, redzes un dzirdes traucējumus, epilepsiju un smadzeņu vēzi. Un, ko rada visu E vielu kombinācija diezin vai zina pats kungs dievs. Bet tas viss ir sīkums, jo ir taču tik daudz dažādu zāļu, ar ko var ārstēties visu atlikušo mūžu.

Labi dzīvojam!

Pazīstu dažu personu, kas, gandrīz ar lepnumu, apgalvo – man zālēm aiziet gandrīz visa pensija. Tas, ka ilgstoši lietojot sintezētās zāles, no šīm zālēm rodas atkarība, viņi negrib zināt. Tantuki-narkomāni. Viņa jau sen piemirsusi no kā īsti pirmo reizi kļuva slikti, bet tagad gan droši zina – neiedzers „dienišķo devu” būs slikti, tāpēc uz aptieku naski metas, negaidot līdz pēdēja ripa būs izlietota. Nē, padomijā tā nebija. Mana mamma bija II grupas redzes invalīde, tāpēc viņa katru mēnesi saņēma bezmaksas zāles. Tā kā mana mamma lietoja tikai ārstniecības augu tējas un izvilkumus, es viņai jautāju; „Mammu, priekš kam tu tās tabletes ņem, jā tu viņas nedzer?” Mammaa izvilka puslitra pudeli, kurā bija duļķains šķidrums; „Nu, re! Es tabletes sabāžu pudelē, uzleju šņabi un nav nemaz sliktāk, kā uzlejot odzei. Inde, paliek inde. Tagad var lietot kā ierīvējamās zāles mugurai vai kājām. Pie manis nāk visas mājas večas pēc šīm zālēm.” Nuja tik „labu” zāļu nebija, kā tagad. Ar tām varēja kājas ierīvēt, bet tagadējās tikai iekšā un…… pēc nākamās devas, kamēr nav sākusies abstinence.

Labi dzīvojam!

Pienāk paziņa, balstīdamās uz kruķa un stāsta cik grūti viņai stiept pilnās somas. Es jautāju – vai tad nav neviena palīga, ka pašai jānes tādi smagumi. Nav, šī atbild. Dzīvo viena.” Bet jā tu dzīvo viena, kam tev tik daudz pārtikas vai atkal pasaules galu sola?” – smejos. Nu redz, tur kaut kāda akcija, te kaut kāda akcija – kā tu nepirksi pa lēto. Tiešām, kā tu nepirksi, jā tev ir šī supermārketa karte un tev par katru pirkumu vēl ieskaita bonusu. Nu un tie nopirktie (bieži vien mēsli) arī ir jāizlieto, nemetīs taču ārā. Tas jau nekas, ka aptaukošanās un cukura diabēta sākumstadija – visvisādi kārumi nopirkti „pa lēto” un jāēd vien ir.

Labi dzīvojam!

Kad vēl bija pašiem savas cukurfabrikas, dāņu cukuram bija zemāka cena nekā Latvijas. Kas pirks pašu dārgo, kad ir dāņu lētais? Cukurfabriku vairs nav. Nav arī lētā dāņu cukura. Tas ir – cukurs jau ir, tikai kopš konkurenta vairs nav, tas kļuvis daudz dārgāks nekā bija Latvijas. Tas pats notika ar daudzām citām Latvijas precēm un fabrikām – iekārojām lēto no ārzemēm vesto, nevis savējo dārgo. Nav vairs ne savējā dārgākā, ne ievestā lētākā, ne vietējo fabriku. Tagad brēcam – kāpēc neattīsta ražošanu, tikai supermārketus ceļ? Pieprasījums rada piedāvājumu. Kas ražos priekš noliktavām? Pirmās republikas laikā Ulmanis aicināja: „Beriet trīs tējkarotītes vietējā cukura pie tējas!”… un attīstijās cukurfabrikas, zemnieki audzēja cukurbietes, bija darbs un iztikšana. Tagad labi dzīvojam, pērkam tikai ievesto, nafig, vajadzīgs tas patriotisms! Aizgāja pa burbuli gan cukurfabrika, gan eļļas fabrika, gan linoleja rūpnīca, gan gaļas un piena pārstrādes…..tas vēl nav viss uzskaitījums tikai priekš Liepājas vien. Kas vainīgs?. Tā maita, valdība – atļāva celt supermārketus un ievest lētāku produkciju, tā nabaga pircējus kārdinot. Ko darīt? Tikko to valdīšanu rādīs pa televizoru, tā uzspļaut viņiem. To viņi ir pelnījuši. Bet rīt atkal naski uz supermārketu, gan jau tur kādus lētus mē….. tas ir garšīgas lietas akcijā nopirksi. Uz tirgu gan neej, tur dažs vietējais piedāvā kartupeļus, kāpostus, ābolus un vēl šo to. Diemžēl gadās, ka tie ir bioloģiskie lauksaimnieki. Viņu produkcijai nav ne ierastās ”supermārketu” smaržas, ne garšas. Tāpēc labāk neriskē. Vari vēl iedzīvoties alerģijā, kā tie vācu zinātnieki, kurus aizveda pastaigā dzīvā dabā. Ja cilvēks ir pieradis pie 21. gadsimta pārtikas piešķiņķotas ar E vielām, tad labāk dabisku pārtiku neiegādāties. Štrunts, ka ilgstoši ar E vielām piesātinātu pārtiku lietojot attīstās visādas slimības, vēzi ieskaitot.. Tāpēc jau visos supermārketos atrodas aptiekas. Tā kā dažādas zāles tiek reklamētas tāpat kā buljona kubiciņi un vistu šķiņķīši, nemaz nav tāls tas laiks, kad arī iesaiņoti būs kopā. Tad tikai atliks supermārketos bez tualetēm vēl ierīkot arī morgus un būs pilns serviss.

Labi dzīvojam!

Šopingojam uz nebēdu – iepirkšanās centri, super-, hypermārketi, internetveikali utt. Man te viens paziņa stāstīja – Dānijā cilvēki no pilsētas pa brīvdienām braucot uz laukiem, uz zemnieku saimniecībām, lai nopirktu svaigus, dabiskus produktus. Pastāvīgiem pircējiem esot viss jau sagatavots – var ņemt mantu, atstājot naudu, pat bez saimnieka klātbūtnes. Citi speciāli braucot ar bērniem, lai tie redzētu dzīvus lopiņus un putnus, kā tas viss aug tur laukos. Mūsējie nu gan nav tik atpalikuši, lai pa laukiem vazātos .Ņem bērnus un brauc uz supermārketu – tur taču viss ir, kam tie lauki vajadzīgi? Bērniem arī patīk, staigājot līdz vecākiem var izčīkstēt divisimti trīspadsmito mašīnīti vai sešdesmito lācīti vai…. sazin kuro citu nieku. Kas nu tur to mantu kaudzi pārskaita istabas stūrī.

Labi dzīvojam!?

Vispār jau te viens otrs diendienā čīkst internetā – ka slikti dzīvojam. Stāsta, ka cilvēki pa misenēm rakņājoties, pārtiku meklēdami. Gāju lūrēt – pa mūsu mājas miseni neviens nerakņājās. Bija te pirms pāris gadiem viens „fortūnas džentelmenis”, kuram pieiet tuvumā nevarēja – „krutkas” dvinga gāza no kājām. Bet nu laikam „krutka” nogāza pašu miseņu inspektoru. Uz mūžu. Varbūt vajadzētu aiziet līdz pilsētas mēra misenei – tur, droši vien, būs redzami tie slikti dzīvojošie, kas pa misenēm rakņājas? Es jau tiem, kuri stāsta, ka tauta pa misenēm dzīvojas, lūdzu man atsūtīt šo miseņu adreses, lai tur aizbrauktu apskatīties. Un jā nu tās misenes tādas kā Rubļovkā, kuras „Našā Rašā” rāda? Skauģi un alkatas tie čīkstētāji! Neatsūtīja man nevienu adresi. Paši tur barojas, bet padalīties žēl!!
Autors šeit :
http://www.draugiem.lv/blogs/?p=9309575

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os gados...

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku... Un kā ir tagad? —Kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;—Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir trīs cilvēki; — Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus; — Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses; — Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā; —Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu; — Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam;—Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es — Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....

/atrasts interneta dzīlēs/

Nu tad ar to 8. martu!

Teikšu godīgi - man patīk saņemt ziedus, kaut vai ja tam ir pavisam prozaisks iemesls, ko sauc par 8.martu alias Sieviešdienu. Man šī diena asociējas ar dienu, kad sievietei tika atņemtas tiesības būt sievietei un padarīja viņu atkarīgu no darba un karjeras. Bet tas jau ir mans viedoklis, un, no otras, puses - feini, ka šī diena ir zaudējusi savu ideoloģiju un kļuvusi par pavasara un sievietes sumināšanas dienu bez jebkādiem padziļinātiem zemtekstiem.
Bet interesanti, mēs, kaut pagājis jau vairāk kā simts gadu, vēl jo projām cīnamies par mistisko līdztiesību, kaut daudzas, līdzīgi kā es, jūtas diskriminētas dēļ tā, ka nav iespējams būt vienkārši mājsaimniecēm, mātēm, sievām... Diemžēl dzīves skarbā realitāte liek mums cīnīties savā darba vietā par ikdienišķo iztiku, un arī tā knapi savelkot galus mājsaimniecībā... Ko darīt, tāds izdzīvošanas laiks...
Be nerunāsim par skumjo! Novēlēšu mums visām atalgojumu, no kura arī pirms algas dienas būtu kas pāri palicis, vīrus, mīļākos un bērnus, kuri liktu mums aizmirst skarbo dzīves ikdienu. Un vienkārši baudīt pavasara tuvošanos!

Kažokzvēriem brīvību!?

Kaut kā apnika tekstus ietilpināt 140 zīmēs. Tātad – šīs nedēļas tēma – kažokzvēriem brīvību.

Prieks, ka mūsu tautieši ir aktīvi uz visādu iniciatīvu ierosināšanu, ieskaitot absurdu iniciatīvu. Tomēr ir arī jāpadomā par sekām, ko radītu šādu iniciatīvu ieviešana dzīvē.

Kopš nedzīvojam vairs viensētās, bet esam iespiesti pilsētu šaurībā, daudzi arodi un iztikas iegūšanas veidi ir industralizēti.

Govis neganās daudzdzīvokļu māju pagalmos, bet ir saspiestas fermās, turpat nedzird arī vistu klukstēšanu un gaiļu dziesmas, tomēr pilsētnieki lieto pienu, ēd gaļas un uzcep olas. Lops no laimīga vientuļnieka, kas ganās zaļā zālītē viensētas pļavā, ir pārvērties par industralizācijas upuri – aug saspiestībā rūpnieciskās ražošanas fermā un savu dzīvi beidz industriālā konveijera kautuvē.

Diemžēl tā ir cena, ko mūsu barība maksā par mūsu vēlmi dzīvot nebēdīgā komfortā.

Tieši tāpat mēs, no medniekiem un cilpu licējiem, esam kļuvuši vienkārši par patērētājiem, kas pieņem to, ko citi uzražo. Vai nu tas ir sintētiskais kažoks vai dabīgā kažokāda. Un maksājam par to atbilstošu cenu – pirmajā variantā – saindētu vidi, otrajā – kažokzvērs krātiņā.

Var jau skaļi bļaut, ka kažoks ir ekstra, tikai vajadzētu arī atcerēties, ka par ekstru, tas ir kļuvis pavisam nesen, jo līdz tam tas ir bijis normāls un ikdienišķs siltumizolācijas materiāls ziemas spelgonī. Brīdī, kad cilvēks iesēžas apkurinātā transportlīdzeklī un pārvietojas ar kājām labi, ja 500m līdz savai darba vietai, tas tiešām kļūst lieks un kļūst par statusa apliecinājumu ne nepieciešamību. Es nekādi nesaprotu kāda prakstiska jēga ir Āboltiņas kažokam, tomēr redzu to lauku sievas kažokam. Tikai pēdējai tas, dēļ mākslīgi radītā statusa elementa, ir nepieejams.

Bet stāsts nav par statusu, bet gan par lopiņu krātiņā.

“Bez tabu” sižets – ūdeles ar augoņiem, muskuļu krampji, agonija... skats šausminošs. Tomēr... Dzīvojot vienā mājā ar zoologu, man zuda ticamības moments.

Paskaidrojums – jebkurā zvēraudzētavā ir karantīnas bloks, kurā ievieto zvērus, kas jāārstē. Augoņi... Mums arī mēdz uzmesties augoņi, furunkuļi, brūces – nezin kāpēc tas tiek piemirsts, visādi mēdz gadīties – tātad sniedzam sev medicīnisko palīdzību. Zvēraudzētavas gadījumā ievietojot cietušo karantīnā. Arī mēs slimojam, nonākam pie ārsta vai slimnīcā - piekrītiet? Zvēraudzētavā tam būtu jābūt paredzētam atsevisķam blokam, kurā tiek izolēti zvēriņi ar dažādām kaitēm, jo jebkura zvēraudzētāja rūpe ir glābt cietušo un, piedodiet par cinismu, nepazaudēt peļņas ieguves elementu, jo nosprādzis lops īsti nekam vairs nav derīgs un ir norakstāms zaudējumos. Bet neviens nav ieinteresēts pazaudēt peļņas avotu.

Un te varētu sākties problēma. Pieņemsim, ka uzfilmētais materiāls NAV NO KARANTĪNAS bloka. Tad jautāju – kā Latvijas Valstī tiek pieļauta zvēraudzētavas pastāvēšana, kurā nav zootehniķa un sava vetārsta, kuriem būtu jārūpējas par traumētu un slimu dzīvnieku izolāciju! Es nemeklēju attaisnojumu, mēģinu izprast populismu ar kādu tiek pasniegta šī problēma. Jo dzīvnieks krātiņā ir sekas mūsu izvēlētajam dzīves veidam. Un ir nepieļaujami, ka mūsu vajadzībām pakārtotais mocās. Ir jāizjūt cieņa, bet tomēr nav jēgas aizpeldēt galējībās – aizliedzam, likvidējam. No tā jēgas nebūs, tikai ļaunums. Jo neatteiksies neviens kažokādu nēsātājs no kažoka, attiecīgi pieprasījums nekur nepazudīs, bet ražotājs nonāks pagrīdē, attiecīgi taps nekontrolējams. Un tad sāksies ziepe! Tad varēsim gaudot par patiesi nežēlīgu attieksmi. Ir jākontrolē, bet ne jālikvidē.

Pret jebkuru lopu ir jāizjūt cieņa. Ja jau viņš mirst mūsu dēļ, tad tas ir jāizmanto līdz pēdējam. Ja ēdam gaļu, tad izmantojam arī kaulus un ādu. Nevis to izmetam, kā nevienam nevajadzīgu.

Patērētāju kultūra ir radījusi vēl vienu lielu problēmu, par kuru “zaļie” klusē – pārražošanu. Mēs ražojam vairāk kā patērējam, attiecīgi nenormāls pārtikas daudzums vienkārši nokļūst  miskastē. Un te vairs nav saruna par kažokzvēriem, bet gan par liellopiem un cūkām. Un tā jau ir necieņa pret tiem, kas mirst mūsu dēļ...

Par cepumiņiem runājot...

Jāizsaka visdziļākā pateicība @absolut_ilze par šo lielisko recepti, kas ir iegājusies mūsmājās kā lielisks našķis un veids kā utilizēt biezpienu. 
Protams, es kā kārtīga latvju saimniece, nemēru sastāvdaļu daudzumu gramos, bet gan šļuciņ' šito un mazbišķiņ' šito, bet tomēr cenšos pieturēties pie publicētā orģinālreceptes satāva. 
Tātad - biezpiens - cik mājās atrodas, klāt ideālajā gadījumā sviests, realitātē margarīns un īstā bezizejā mazdrusciņ' eļļas ar divtik mazdrusciņ' īsta lauku krējuma. Izvelkam ikvienai saimniecei tik ļoti nepieciešamo blenderi un iegūto sablenderējam, jo, piemēram, es - ciest nevaru, ja kādā veidojumā ir jūtams biezpiena graudainums - uzreiz nosit apetīti. Tātad, visu sablenderējam līdz vienmērīgai masai, piešaujam klāt miltus, izmīcam un iegūstam laba plastalīna cienīgu masu. Orģinālreceptē teikts, ka masai jānostājas, bet sakarā ar to, ka man mūžīgi rinda gatavās produkcijas gribētāju, kas nespēj izprast tik augstas būtības, laižu lietošanā to kas ir, bez īpašas nogaidīšanas. 
Tātad - paņemam gabalu mīklas, kuru izrullē apmēram līdz 3-5mm biezumam, ar nazi sagriežam smukos 4x4 cm kvadrātiņos, cenšoties nesagriezt vakstūbi. Iegūtajā kvadrātiņā ar tējkaroti iepickinam cukuru, smuki mīklu aiz stūrīšiem /pretējiem/ salipinām pauniņā un krāmējam uz pannas. Var arī izmantot
@absolut_ilze ieteikto locījuma veidu, tomēr mazāk cukura izkaisās to iepaunojot. Tad pannu aidā iekšā cepeškrāsnī - 150 grādos, ik pa brīdim vērojot procesu, lai cukurs kūstot nepiedegtu. 
Gatavība nosakāma vērojot - ja iegūtais produkts ir kļuvis viegli zeltains un tajā esošais cukurs ir mainījis konsistenci no cietas uz šķidru - ir pēdējais brīdis veikt pannas evakuāciju no cepeškrāsns. Tīri teorētiski cepumiņi ir jāatdzesē, prakstiski - neiespējamā misija. :)
Lai labi garšo!
p.s. Eksperimentālā kārtā esmu mīklai pievienojusi arī kokosa skaidiņas - rezultāts garšo labi.

Veltīts 23.02

Бурбулятор....Загадочное слово, правда? И с обалденной положительной энтропией. Так и тянет подорваться и заефронить какого-нибудь Брокгауза в Большую советскую энциклопедию, чтоб он там у Даля спросил, что это за хрень такая. Но, как говорят на родине многих замечательных людей, - Да не ломайте вы ноги, а слушайте сюда. Именно отсюда будет проистекать!
Бытовой прибор это. Ну, почти бытовой. И слегка кухонный. Предназначен для скорейшего кипячения пятилитровой банки воды секретно-ночным способом. Пять литров - это чтобы на всех бдящих на ночном дежурстве бойцов хватило. А скорейшего - это для того, чтобы дежурный по части это таинство не застал и не внес свои коррективы во взгляды дежурной смены на службу.
Не-е-е-е-е... Сам процесс новизною совсем не блистал: я лично по этому принципу чаек как-то заваривал. Но по врожденной скромности масштабы задействованных сил природы использовал совсем не те. Ведь мы как делали? Брали две безопасных бритвочки, прокладывали их спичками, к каждому лезвию - по проводочку, а эти самые проводочки - в простую розетку. Всю эту конструкцию опускали в стакан с водой и через пару минут любовались переходом воды в другое агрегатное состояние. Просто и красиво. И вкусно, смею уверить. Если, конечно, все тот же дежурный не припрется, весело помахивая коррективами...
А вот те ухари скромностью совсем не страдали и вместо бедно-сиротских бритвочек приспособили две крышки от банок, где раньше тушенка жила. Да не те взяли банки, что были классического калибра 76.2, а те, что потолще и посытней будут. И не два жалких проводочка к ним цепляли, а припаяли толстенный кабель. И не в розетку совали, а прямо к клеммам подключались. Причем перед главным рубильником, потому этот гадский автомат всю дорогу возмущенно вырубался, лишая отважных воинов неуставного чайка с почти законным пряником.
Сами понимаете, агрегат был очень серьезным дядечкой и дилетантства не прощал. Поэтому право запускать его имел только один, самый проверенный сержант, очень аксакального срока службы и с IQ выше среднего в данном подразделении. А все остальные монголоиды имели только право совещательного голоса. Даже просительного, я бы сказал...
Сержанта так и звали - Главный Бурбуляторщик.
Сам процесс своей солидностью явно превосходил все остальные глобальности Советской Армии, и даже Первомайский парад на Красной площади казался в сравнении с ним походом пьяного гегемона в ларек за добавкой огненной воды.
Сначала к дверям выставлялся бдительный часовой с орлиным зрением, совиным слухом и гепардовой скоростью перемещения новостей в пространстве. Потом подмастерьями сержанта выносилась и торжественно устанавливалась многоопытная табуретка. На нее водружалась специально обученная банка с водой, и в завершение подготовительного процесса на передний край выдвигался сам Главный Бурбуляторщик. В каждом жесте аксакала просвечивала жизненная умудренность - он степенно подходил к сосуду и очень критически осматривал монументальность установки табуретки. Затем вдумчиво, до миллиметра, изучал уровень животворной влаги в банке и мудрым глазом оценивал степень терпения у страждущих военных.
Все! Можно было священнодействовать! Торжественно надевались резиновые перчатки и брались в руки сварочные «крокодилы», коими и проходил процесс подключения бурбулятора к источнику казенных электронов. После чего подвешенный к ручке швабры адский прибор погружался в водную среду...
И вот тут начиналось! Все помещение сразу начинало вибрировать мелкой дрожью, слышался утробный гул возмущенных электронов, а в воздухе сразу повисала какая-то неосознанная тревога. Гул все нарастал, тревога крепла, а амплитуда колебаний стен вызывала из недр памяти видение картины «Последний день Помпеи». И вот в какой-то момент охреневшая от таких напрягов вода изрыгивала из недр банки первый мощный пузырь пара...
Все наблюдавшие эту картину синхронно проглатывали слюну и переводили голодный взгляд на сержанта. Бурбуляторщик солидно улыбался и вырубал свой кипятильничек. В помещении сразу становилось светлее и как-то уютнее, тревога улетала следом за пузырем пара, а гул с вибрацией вообще начинали казаться одним большим коллективном глюком.
В уставшую банку насыпалась заварка, поверх нее натягивалась чья-то шапка без кокарды, а вся дежурная смена доставала все свои запасы терпения. Наверное, это были самые тяжелые минуты дежурства. Один Бурбуляторщик не страдал - он степенно отцеплял прибор от швабры, задумчиво сматывал кабель и надежно ховал свое орудие производства в стойку аппаратуры уплотнения. Закончив свои хлопоты, сержант усаживался на вежливо подставленную табуретку, и молча кивал уставшему глотать слюни коллективу. Окрыленный коллектив по-акопяновски радостно произносил: «Трах-Тибидох-Тибидох» и находчиво извлекал из воздуха кружки-ложки-пряники. После чего со всем пылом предавался греху чревоугодия.
По старинной армейской традиции, самый молодой грешник проглатывал свою пайку в стиле прожорливой птички-пеликана и, дожевывая на ходу, бежал сменить упавшего в голодный обморок часового. Сыто-довольный вид пернатого спасителя выводил павшего из анабиоза и предавал силы переместить свой желудок поближе к чайку, еще плескавшемуся на дне банки...
Как насосавшиеся клопы, сытые и потяжелевшие военные с трудом отваливали от неуставного достархана и тащили свои организмы к месту непосредственной службы...
Поиграть в сытых удавов...
Переварить оставшееся до смены время...
Помедитировать о наладившейся жизни...
Только бы голодный и злой помдеж по части не приперся, уловив такие вкусно-калорийные флюиды...
И так каждую ночь. Неплохо ухари устроились, надо признать. Внушаить!!!
Вот только кончилось все это, в прямом соответствии с народной мудростью - жадность фраера сгубила...

Как-то один из азиатов, прослышав о поступательном движении эволюции и вспомнив папу-рационализатора, с успехом заменившего в хлопкоуборочном комбайне большой болт на солидный винт, решил тоже пойти по стопам родителя. Ибо пытлив ум человеческий без меры. И в самом-то деле, сколько можно одним только чаем давиться? Ведь в мире есть столько других вкусностей! Та же тушенка, например. Ведь из нее можно классный супчик замастырить. В той же самой банке. Благо Главный Бурбуляторщик на смене отсутствовал, а где лежал его дрессированный бурбулятор, все отлично знали...
Ну и приступил к высокому искусству военно-полевой гастрономии, тщательно копируя все повадки Главного Бурбуляторщика. Ну там, часовой-табуретка-банка-швабра...
Внимательно проследив за изрыгнутым пузырем пара, находчивый монголоид щедро вывалил содержимое банки тушенки в содержимое банки с кипятком. И ведь это чудило даже не догадывалось, что два столь разных содержимых в одном месте ужиться никак не захотят! Как портвейн с водкой в одном желудке. Так и произошло! Разогретая кипятком тушенка всеми своими жирами возмущенно взяла и замкнула бурбулятор!
В общем, 3,14здануло так, что Северное сияние померкло от стыда за свою чмошность...
Нервных просим не беспокоиться - Кольская атомная почти не пострадала. А вот здание штаба... В мгновенно потемневшем здании носились восхитительные запахи совсем горелой изоляции и слегка пригоревшего жира. Но насладиться ими находившиеся в зоне поражения никак не могли. Обоняние отшибло напрочь. Зато перед глазами проплывали красивые разноцветные круги, в ушах перекатывались роскошные громы, а бедные барабанные перепонки, влекомые средним ухом, провалились куда-то в район пяток. Кто-то, правда, пытался материться на пальцах, выражая всеобщее мнение насчет пропажи аппетита, но никем услышан не был...
Покончив с дежурной сменой, ударная волна пробежалась по расположению части и насвинячила, где могла.
Дежурный по части, решавший сложную задачу, сходить ему в туалет сейчас или подождать пока подрастет давление в кишечнике, чуть было не решил проблему дефикации организма прямо на месте...
Смотревший хоккей Батя, так и не увидел как тот крендель, выходя один на один с вратарем, промазал по воротам. Что вдохновило его выйти один на один с другим кренделем, дежурившим по части...
Часовой на посту N 1, спокойно спящий стоя и с открытыми глазами, вдруг обнаружил пропажу картинки перед глазами и решил, что лишился зрения в наказание за такое непочтение к Знамени. И тут же попытался отмазаться от возмездия, перекрестившись автоматом. И чуть было не заехал штыком голодному и злому помдежу, на ощупь крадущемуся вдоль стенки по коридору...
Дрыхнувший в казарме Бурбуляторщик, подсознательно уловив момент гибели своего питомца, так лихо подпрыгнул, что вписался башкой в верхний ярус кровати, отчего смог вдоволь насмотреться на красивые разноцветные круги, сродни тем, что уже рассматривала дежурная смена. Тем самым ментально присоединившись к находившимся в зоне поражения бурбулятора...

Словом, приключений хватило всем. Особенно впечатлен был Батя, осматривая останки прибора - в середине каждой крышки зияла большая прожженная дыра, а оплавившийся кабель так и наводил на мысли о несокрушимости темных сил электричества, помноженных на тупость человеческую...

(c) interneta dzīles

Mazliet pārveidots pastāsts, kas oriģinālā saucās „Vecpuiša piezīmes *Kā es pavadīju brīvdienas*”

~ Pamodināja stulbais kaķis, kurš no vakardienas nebija ēdis, tāpēc tagad centās nograuzt man pēdu.
~ Piecēlos no gultas un gribēju iespert kaķim. Netrāpīju. Toties trāpīju sienai. Atkritu atpakaļ gultā līdz pusdienlaikam.
~Sagribējās ēst. Nācās slieties augšā un iet uz virtuvi. Interesanti, kur man ir virtuve? Un kur rijamais?
~ Atradu valriekstu. Centos sakost. Izlauzu zobu. Gribēju riekstu sadauzīt pret durvīm. Izlauzu durvis. Tagad man vajadzēs likt jaunas durvis un zobu.
~ Atvēru ledusskapi. Ahā! Tur katliņš ar ēdienu. Apsēdos ēst. Izrādījās, ka tas nav nemaz nekāds ēdiens, bet tapešu līme. Kurš idiots to tur ielicis? Ar aizdomām paskatījos uz kaķi Atcerējos, ka pati ieliku. Saskumu.
~ Pēc piecām minūtem izrādījās, ka arī mans vēders ir depresijā. Divas stundas nosēdēju tualetē. Sapriecājos par to, ka par spīti visam mana pakaļa nav salīmējusies kopā.
~ Nolēmu nomazgāties un iztīrīt zobus. Sajaucu tūbiņas. Gulēju vannā un laidu burbuļus ar patīkamu lavandas smaržu. Toties zobu pasta izrādās lieliski puto un atbrīvo no blaugznām.
~ Atnāca kaķis padalīties ar balkonā svaigi noķerto balodi. Tagad jātīra paklājs. Nezināju, ka baložiem ir tik daudz spalvu. Izrādījās, ka lielākā daļa ir pūkas no kaķa uzšķērstā spilvena.
~ Tik un tā gribas ēst. Sataisījos iet uz bodi pēc ēdamā. Nesaplēstas zeķubikses neatradu, nācās vilkt bikses.
~ Pa ceļam uz veikalu atradu arī veselas zeķubikses – tās karājās ārā no bikšu staras.
~ Veikalā nezin kāpēc uz mani savādi blisinājās. Pat palaida pie kases bez rindas. Kasiere pārkrustījās un aizmirsa paņemt no manis naudu.
~ Mājās paskatījos spogulī un sapratu, ka neesmu izmazgājusi no matiem visu zobu pastu. Un vēl atklājās, ka maizes vietā esmu nopirkusi alu.
~ Nelietīgais kaķis kaut kā pamanījās attaisīt un izrīt visu ķilavu bundžu. Ko ēst nav.
~ Sāku aurot tautas dziesmas. Tā kā ģitāras neatradās, spēlēju pavadījumu uz slotas. Kaķis unisonā piebalsoja otrajā balsī.
~ Pamodos ar šaušalīgām galvas sāpēm. Iedzēru tableti. Dīvainas tabletes gan mūsdienās taisa – ar četriem caurumiņiem vidū. Pēc tam pieleca, ka tā bija blūzes poga. Jocīgi, bet galva pārstāja sāpēt.
~ Kaķis apēdis visu tapešu līmi un pielīmējies pie savas kaķu tualetes.
~Nolēmu padzert kafiju. Vai tēju. Vienalga. Neko neatradu. Padzēros ūdeni tāpat no krāna. Un apēdu riekstu. Izrādās man tomēr ir izdevies to sasist.
~ Atnāca kaķis viss aplipis ar smiltīm. Nolēmu nomazgāt kaķi. Atkal sajaucu tūbiņas. Kaķis tumšā sarkankoka krāsā izskatās jauki.
~ Ieslēdzu televizoru. Paskatījos uz lēkājošiem punktiņiem. Varbūt tomēr no nākošās algas pieslēgt kabeļtelevīziju...
~ Nolēmu nopucēt zābakus rītdienai. Aizrāvos un nopucēju visus apavus, ieskaitot čības.
~ Atlikušo vakara daļu gludināju svārkus un blūzi. Būtu izgludinājusi ātrāk, ja gludeklis būtu karsts, bet man ir palikusi tikai viena nesadedzināta blūze. Turklāt no kaķa apgrauztā vada lēkā dzirksteles. Tāpēc gludekli pie elektrības labāk nemaz neslēdzu.
~ Atradu saldētavā ledu. Paēdu pati un pabaroju kaķi (pret viņa gribu). Vajadzētu atcerēties rīt nopirkt kaut ko ēdamu.
~ Aizgāju gulēt. Ilgi grozījos, cenšoties atcerēties, kā izskatās kails vīrietis. Iegrimu nostaļģiskās pārdomās. Aizmigu apkampusi kaķi.
~ Pamodos. Paskatījos uz gludekli, uz durvīm un uz sevi. Stingri nolēmu atrast sev kaut kur vīru. Būtu labi uzzināt, ko tie ēd. Steidzami jānopērk kas ēdams!!!

(c)Murķelis

Par sniegu

6. decembris. Pulksten 18.00. Sāka snigt. Es ar sievu sēdēju pie loga, dzērām karstu tēju un skatījāmies gleznainajā skatā, kas pavērās aiz loga. Sniegpārsliņas lēnām un maigi krita uz kokiem, zemes, mašīnām, pārklājot visu ar baltu sniega segu.

8.decembris. Mēs pamodāmies un ieraudzījām, ka visa pasaule ap mums ir mirdzošas sniega sagšas pārklāta. Kolosāls skats! Pirmo reizi mūžā paņēmu rokās sniega lāpstu un attīriju no kupenām gan pagalmu, gan iebraucamo ceļu. Man tas patika varen labi. Pēc īsa brīža pabrauca sniega tīrāmā mašīna un nejauši uzgāza sniegu uz tikko iztīrītā iebraucamā ceļa. Vadītājs smaidīja un pamāja man ar roku. Es pamāju viņam pretī un notīriju ceļu vēlreiz.

10.decembris. Šonakt uzsniga vēl 15 centimetru bieza sniega kārta. Ārā temperatūra nokritās līdz 11 grādiem zem nulles. Īsta ziema! Zem sniega seguma dažiem kokiem nolūza zari. Es tīriju iebraucamo ceļu, pēc neilga laika brauca garam sniega tīrītājs....un atkal izdarīja savu jociņu.

12.decembris. Saulīte dienā sildīja tik čakli, ka daļa sniega izkusa. Pēcpusdienā temperatūra strauji nokritās, un viss pārvērtās ledū. Tīrīdams sniegu, nokritu uz pēcpuses. Slimnīcā mani nofotografēja no visām pusēm, taču, par laimi, nekas nebija salauzts. Laika ziņās teica, ka gaidāms sniegs. Sievas automašīnai nopirku riepas ar radzēm.

14.decembris. Nakti uzkrita vēl 25 centimetri balto mēslu. Sieva savā automobīlī saskrējās ar sniega tīrītāju. Automobīļa motors nu ir dēlī. Ja šāds laiks turpināsies, sniegs neizkusīs līdz pat augusta beigām. Sniega tīrītājs šodien pabrauca garam divas reizes.

16.decembris. Joprojām snieg. Snieg visu laiku. Mūsu dārzā nav neviena koka, kam sniegs nebūtu aplauzis visus zarus. Elektrības nebija lielāko nakts daļu. Lai nenosaltu līdz nāvei, dedzinājām sveces un lodlampu, kas apgāzās un gandrīz nodedzināja māju. Man izdevās uguni apdzēst, taču uz rokām ir ne tikai tulznas, bet arī otrās pakāpes apdegumi. Nosvilināju skropstas un uzacis. Ceļā uz slimnīcu sadauzījām manu džipu.

18.decembris. Aizsala tualete. Ja iesit ārā, neēdiet brūno sniegu.

20.decembris. Tie nolādētie mēsli arvien vēl krīt un krīt. Lai, ejot līdz pastkastei, nenosaltu, ir jāsavelk mugura viss skapja saturs. Ja noķeršu to kretīnu, kas vada sniega tīrāmo mašīnu, pārgrauzīšu viņam rīkli un izraušu ādamābolu. Tā vien šķiet, ka viņš glūn aiz stūra, lai acumirklī varētu bliezt ar 130 kilometriem stundā un aprakt to, kas kādreiz bija mans iebraucamais ceļš.

22.decembris. Elektrības joprojām nav. Majā sāk izsalt prusaki. Sniega tīrāmā mašīna iestiga uz ceļa, un tas ņerga vadītājs
uzdrošinājās nākt pie manis prasīt sniega lāpstu. Es viņam paskaidroju, ka esmu salauzis jau piecas lāpstas, rokot viņa sagāzto sniegu, un salauzu vēl sesto, pasveicinot viņa pretīgo viepli.

24.decembris. Priecīgus Ziemassvētkus. Snieg. Laika prognozes paredz vēl divdesmit centimetru sniega tuvākajās 24 stundās.

25.decembris. Laika prognozētāji meloja. Sasniga trīsdesmit pieci centimetri sniega. Es laikam no sniega baltuma sāku kļūt akls, jo man šķiet, ka sieva izskatās tīri labi.

26.decembris. Sieva iet prom - varbūt uz visiem laikiem. Es vairs nevaru pakustināt kāju pirkstus. Neesmu redzējis sauli veselu mūžību. Naktī gaidāms sniegs. Aizdedzināju māju, lai nevajadzētu rakt no jumta nost sniegu.

27.decembris. Mani arestēja par vandālismu un huligānisku uzbrukumu sniega tīrītāja šoferim. Sods: trīs nedēļas jātīra sniegs veco ļauzu pansionātā.

:)

15-е августа.
Вот мы и в Канаде!!! Я очарован этой страной! Здесь восхитительно! Горы так прекрасны. С нетерпением жду, когда увижу их покрытыми снегом.

КАНАДА! Это самое чудесное место на земле! Листья на деревьях пожелтели и приобрели все оттенки спектра, от красного до оранжевого. Вчера совершил увлекательную поездку за город, в сельскую местность. Вы не поверите! Видел диких оленей! На воле, они так красивы и грациозны. Поистине это самые очаровательные животные на планете. Ну просто милашки! Нет, здесь действительно рай! Скоро открывается сезон охоты на оленей. Это ужасно! Не могу себе представить, что у кого-то может подняться рука на это милое, безобидное создание. Со дня на день ожидаем снег. Мне здесь нравится!

2-е декабря.
Наконец то! Этой ночью выпал снег. УРА!!! Проснувшись поутру, мы обнаружили очаровательную картину за окном. Всё покрыто белоснежным, пушистым покрывалом. Вид, как на удивительной рождественской открытке! Я восхищён! Мы с женой радостно выбежали из дому, и быстренько очистив крыльцо и парковку перед домом, мы с хохотом стали кидаться снежками. (Я победил. Внезапно снегоочиститель проехал мимо нас, завалив всю парковку снегом. Но это не расстроило нас, и я быстренько откидал снег обратно. Как здесь хорошо! Я люблю Канаду!

12-е декабря.
Этой ночью опять выпал снег. Снегоочиститель повторил свою выходку и завалил парковку.  Опять шел снег этой ночью. Я так и не смог очистить парковку и уехать на работу. Здесь конечно великолепно, но я уже обессилел, постоянно очищая парковку от снега. Идиотский снегоочиститель!
Опять ночью падала эта белая мерзость! Я заработал кровавые волдыри на руках и постоянную боль в пояснице, от бесконечной чистки снега. Такое впечатление, что этот дятел на снегоочистителе прячется за углом и только и
ждёт когда я откидаю снег с парковки. ЖОПА!!!

25-е декабря.
МЭРРИ ФАКЕН КРИСМАС! Опять этот грёбаный снег!!! Только бы добраться до горла того сукина сына, который на снегоочистителе. Клянусь, задушил бы урода!!! И потом, почему городские службы не рассыпают соль на обледенелых дорогах? Вчера шел и чуть не убился.

27-е декабря.
Ночью снова выпало это белое говно!!! Третий день сижу дома, за исключением вылазок для очистки парковки после снегоочистителя. Не могу никудаm выбраться. Машина исчезла под горой этой белой дряни! И как же зверски холодно! Мужик из бюро прогноза по ящику обещает ещё 20 сантиметров белого говна этой ночью. КОЗЁЛ!!! А ты знаешь, сколько лопат снега составят эти 20сантиметров???

28-е декабря.
Этот гандон из бюро прогнозов ошибся! Выпало 50 сантиметров. Похоже, этот б...кий снег не растает до лета. Снегоочиститель застрял возле нашего дома, и этот мудак водитель прибежал к нам с просьбой одолжить лопату. Я сказал ему, что сломал шесть лопат, откидывая то белое дерьмо, которым он заваливал нашу парковку, и сейчас поломаю седьмую об его баранью башку.

Сегодня наконец то выбрался из дому!!! Поехал в магазин закупить харчей. И вот, на обратном пути вылетает на дорогу эта скотина - олень и расшибает копытами весь передок машины. Ущерба на три тысячи долларов!!! Ну почему говнюки охотники не поубивали этих паскуд в ноябре? Эти твари (олени везде и повсюду. Что б их разорвало, ублюдков!

3-е мая.
Отвез машину в мастерскую. Вы не поверите, но эта лоханка успела проржаветь напрочь, от соли, которую козлы из городских служб сыпали на дороги. Всё! Уезжаю во Флориду. Не могу себе представить, что кто-нибудь,
находясь в здравом рассудке, пожелает жить в этой грёбаной Канаде!

Nabagi

1. Nabagi nodrošina to, ka tiks paveikti “netīrie darbi”. Fiziski smagi, netīri, monotoni, bez izaugsmes iespējām. Sabiedrība varētu par to veikšanu maksāt vairāk, taču piespiež tos veikt cilvēkiem, kam nav citas izvēles.
2. Nabagi subsidē elites dzīvi. Piemēram, mājkalpotājas darbs ļauj kundzei brīvi piedalīties dažādos sabiedriskās dzīves un labdarības pasākumos.
Jo nabadzīgāka ir sabiedrība, jo vairāk līdzekļu turīgā iedzīvotāju daļa var ieguldīt uzkrājumos un investīcijās, tādējādi veicinot ekonomikas izaugsmi, kuras augļi gan nesasniedz visus vienādi.
Salīdzinot ar turīgiem cilvēkiem, nabagi proporcionāli daudz lielāku savu ienākumu daļu maksā nodokļos, tādējādi finansējot valsts funkcijas, no kurām ieguvēji ir arī turīgie.
3. Nabadzība rada darba iespējas veselai virknei biznesu un profesiju, kas apkalpo nabagus, kā arī aizsargā sabiedrību no tiem – sociālajiem darbiniekiem, policijai, prostitūtām, lēto preču veikaliem, lombardiem, kā arī profesionālajai armijai, kurā algotņi piesakās algas vilināti.
4. Nabagi pērk produktus un pakalpojumus, kurus citi nevēlas, tādējādi paildzinot to biznesa ciklu – nocenotus vakardienas pārtikas produktus, lietotus apģērbus un automobiļus (arī nelegālu alkoholu un cigaretes).
Viņi arī apmeklē un maksā ne pārāk talantīgiem vai veiksmīgiem ārstiem, juristiem, skolotājiem u.c.
5. Nabagus vienkāršāk var sodīt par dažādiem noziegumiem, lai tādējādi nostiprinātu pastāvošās sabiedrības normas, kuras vislabāk leģitimizēt, atklājot un publiskojot to pārkāpējus.
Piemēram, lai uzsvērtu smaga darba, saprātīgu tēriņu, godīguma un monogāmijas pievilcīgumu, ir nepieciešami cilvēki, ko vienmēr var publiski apvainot kā slinkus, neprātīgos savos tēriņos, negodīgus un seksuāli izlaidīgus.
Nabadzīgiem cilvēkiem pietrūkst politiskās un kultūras varas, lai lauztu un labotu šos priekšstatus.
6. Nabagi, kas ir slimi vai ļoti nabadzīgi, sniedz sabiedrībai dažāda veida emocionālo gandarījumu: viņi izraisa līdzjūtību, žēlsirdību, nožēlu un labdarību. Palīdzot viņiem, cilvēki sajūtas morāli labāki, kā arī jūtas laimīgi, ka pašiem šāds liktenis ir gājis garām.
7. Nabagi, ar savu sabiedrības normu neievērošanu, un it kā neierobežoto izvirtību, ļauj pārējai sabiedrības daļai pastarpināti vērot un izbaudīt viņu seksa, narkotiku un alkohola pilno eksistenci.
Šādu nabagu uzvedību gan vairāk motivē izmisums un vēlme aizbēgt no realitātes, nekā baudas meklējumi.
8. Nabadzība nodrošina “ne-nabadzīgo” statusu, jo jebkurā hierarhiskā sabiedrībā kādam ir jābūt apakšā. Sociāli mobilā sabiedrībā ar izplūdušām šķiru robežām, nabagi kalpo par piemēru ar ko salīdzināt savu sociālo stāvokli.
Strādnieku šķira distancējas no nabagiem gluži tāpat , kā aristokrāti distancējas no jaunbagātniekiem.
9. Priviliģētā sabiedrības daļa cenšas nepieļaut mazāk priviliģēto iedzīvotāju talantu attīstību un atzīšanu. Ja nabagus klasificē kā neizglītojamus stulbeņus, viņi nerada konkurenci darba tirgū.
Nabagi ar saviem pirkumiem veicina šķiru mobilitāti, ļaujot mazu veikaliņu īpašniekiem, kā arī puslegālu un nelegālu biznesu īpašniekiem, kļūt bagātiem un sabiedrībā respektētiem.
10. Līdzīgi, kā nabagi dod iespēju pastāvēt virknei profesiju un biznesu, viņi uztur bezpeļņas organizācijas un nodarbina eliti. Aristokrāti var rūpēties par dažādu patversmju un labdarības iestāžu pastāvēšanu, šādi demonstrējot savu morālo pārākumu pār jaunbagātniekiem, kas nododas tikai naudas pelnīšanai un tērēšanai.
Labdarības aktivitātes daudzām baznīcām ir ļāvušas saglabāt un piesaistīt liberālākus sabiedrības locekļus, kas citādi nekad neapmeklētu konservatīvo baznīcu.
11. Nabadzīgie strādnieki ir palīdzējuši veidot civilizāciju, kalpojot par lētu darbaspēku jau kopš Ēģiptes piramīdu, grieķu tempļu un viduslaiku katedrāļu celtniecības laikiem.
12. “Zemā” kultūra bieži vien kļūst par elites kultūru. Bagātie kolekcionē iezemiešu radītos tautas mākslas priekšmetus. Daudziem patīk ASV dienvidu nabagu radītie mūzikas stili džezs, blūzs un kantrī. Arī modernās roka mūzikas saknes meklējamas šajos mūzikas stilos. Nabagi kultūrā kalpo kā pievilcīgi arhetipi – kovboji, klaidoņi, mītiskās prostitūtas ar labo “zelta sirdi”.
13. Nabagi kalpo kā atbalstītāji vai pretinieki politiskām kustībām un partijām. Tradicionāli kreisās partijas nevarētu pastāvēt bez nabagiem, it sevišķi tagad, kad strādnieku šķira vairs nekalpo kā revolūcijas avangards. Attiecīgi, labēji konservatīvās partijas nabagus attēlo kā sociālā budžeta ļaunprātīgus izmantotājus un nodokļu naudas tērētājus.
Papildus, nabagi pilda lomu valdošajā brīvā tirgus ideoloģijā – tai ir nepieciešami trūcīgi iedzīvotāji, kas it kā nevēlas strādāt, jo definējot nabagus par sliņķiem, tiek samazināts morālais spiediens nabadzības iznīcināšanai.
Alternatīvās politiskās ideoloģijas šādi tiek diskreditētas, kā tādas, kas vēlas palīdzēt sabiedrības sliktākajiem un nepievilcīgākajiem elementiem.
14. Nabagi absorbē sabiedrības izaugsmes un izmaiņu ekonomiskās un politiskās izmaksas. 19. gs. viņi kalpoja kā lētais darbaspēks pilsētu izaugsmē, mūsdienās viņus izgrūž no viņu mājām, lai dotu vietu “progresam”.
Pilsētas attīstības projekti, no kuriem iegūst vidusšķira un priekšpilsētu iedzīvotāji – jaunas dzīvojamās mājas, iepirkšanās centri, ielas, tilti - pārsvarā tiek būvēti nabadzīgos rajonos, jo neviena cita sabiedrības grupa nepieļautu savu māju nojaukšanu.
15. Nabagi ir ietekmējuši Amerikas politisko kultūru, jo tā kā daudzi no viņiem nebalso, politiķi ir viņus ignorējuši. Tāpēc ASV politiskā sistēma ir daudz centriskāka un stabilāka. Ja 15% iedzīvotāju, kas dzīvo zem nabadzības līmeņa, aktīvi piedalītos politiskajos procesos, viņi pieprasītu labākus dzīves un darba apstākļus, kas tikai saasinātu konfliktus starp “augšām” un “apakšām”.
Demokrātu partija tradicionāli iegūst lielāko nabagu balsu daļu, tādējādi Demokrāti, balstoties uz garantētu vēlētāju daļu, var drošāk uzrunāt un piesaistīt potenciālos Republikāņu vēlētājus.

Fragmenti no suņa un kaķa dienasgrāmatām

Fragmenti no suņa dienasgrāmatas

08.00 - Super! Suņu barība! Esmu sajūsmā!
09.30 - Super! Braucam ar mašīnu! Esmu sajūsmā!
09.40 - Super! Ejam pastaigāties! Esmu sajūsmā!
10.30 - Super! Braucam ar mašīnu! Esmu sajūsmā!
11.30 - Super! Suņu barība! Esmu sajūsmā!
12.00 - Super! Bērni! Esmu sajūsmā!
13.00 - Super! Dārzs! Esmu sajūsmā!
16.00 - Super! Bērni! Esmu sajūsmā!
17.00 - Super! Suņu barība! Esmu sajūsmā!
17.30 - Super! Bērnu mamma! Esmu sajūsmā!
18.00 - Super! Spēlējamies ar bumbu! Esmu sajūsmā!
18.30 - Super! Gulēšana saimnieka gultā! Esmu sajūsmā!

Fragmenti no kaķa dienasgrāmatas

183. gūstā pavadītā diena...
Mani sagūstītāji turpina mani izsmiet ar neizprotamiem striķos sakarinātiem priekšmetiem. Uzturā viņi bagātīgi lieto svaigu gaļu, tajā pat laikā man spiežot ēst kaut kādu sausu, nenosakāmu pārtiku; vienīgais, kas mani uztur pie dzīvības, ir cerība izglābties, kā arī mērenais gandarījums, ko gūstu reizi pa reizei sabojājot kaut ko no mēbelēm. Rīt plānoju apēst kādu istabas augu.
Šodien mani mēģinājumi nogalināt savus sagūstītājus maisoties viņiem starp kājām, kad viņi pārvietojas, gandrīz izdevās, būs tas jāpamēģina vēlāk atkal, kad viņi būs uz kāpnēm.
Mēģinot izraisīt pretīgumu savus apspiedējos, es vēlreiz piespiedu sevi apvemt viņu mīļāko krēslu, būs jāpamēģina tas pats arī ar gultu.
Nograuzu pelei galvu un aiznesu viņiem bezgalvaino peles ķermeni, mēģinot viņiem ieskaidrot uz ko esmu spējīgs un iedvest bailes viņu sirdīs, bet viņi tikai labvēlīgi dūdoja, cik labs kaķis es esmu; šis plāns nez kāpēc nenostrādāja.
Šodien notika arī kaut kāda viņu sapulce ar citiem līdzdalībniekiem; es uz šo laiku tiku ieslodzīts, tomēr vienalga varēju dzirdēt trokšņus un saost ēdienu. Kas ir svarīgāk, es dzirdēju, ka mans ieslodzījums ir dēļ MANĀM "alerģiskajām" spējām. Būs jāuzzin, kas tas ir, un kā to izmantot savā labā.
Esmu pārliecināts, ka pārējie ieslodzītie ir pielīdēji un iespējams, pat spiegi. Suns tiek regulāri atbrīvots, un izskatās vairāk nekā laimīgs atgriezties. Viņš pilnīgi acīmredzami ir padumjš. No otras puses, putns visdrīzāk ir informators, jo regulāri sarunājas ar neģēļiem. Esmu pārliecināts, ka viņš ziņo par katru manu soli. Sakarā ar savu šī brīža ieslodzījumu metāla telpā, viņš šobrīd ir drošībā, betes māku nogaidīt, tas viss ir tikai laika jautājums....

Atrasts ineta dzīlēs

Vīrs: Iegūšana un uzturēšana

Ievads.
Tikšana pie vīra, viņa uzturēšana un dresūra – tā ir sena tradīcija, kuras saknes stiepjas tālā pagātnē, kad vēl algas rēķināja uz skaitāmajiem mamutu kauliņiem.
Vispārējās ziņas.
Vīrs – vīriešu dzimuma apgredzenots subjekts. Diezgan labi izdzīvo nebrīvē. Pats vairoties nespēj, bet labvēlīgos apstākļos var to veicināt. Nokļuvis mājas apstākļos uzreiz meklē bļodiņu un gultu. Atsevišķi īpatņi vēlas papildus saņemt kalorijas no pudeles. Jāatceras, ka vīra daba ir tālu no pilnības, tāpēc viņam ir nepieciešama papildus aprūpe. Turēt vīrieti labāk siltā un labi vēdinātā telpā.
Izvest vīru pastaigā nav nepieciešams biežāk kā vienu reizi dienā. Vēlams to darīt pavadiņā un ar izturīgu kakla siksnu. Pat vislabāk dresētie vīri, paliekot bez uzraudzības, reizēm nespēj atrast ceļu uz mājām un to mēdz izmantot bezatbildīgas sievietes. Diemžēl, vīru sadales un reģistrācijas punkti (tā saucamās dzimtsarakstu nodaļas) joprojām nedod nekādas garantijas un tas neapšaubāmi iedragā lietotāju tiesības.
Atcerieties, ka vīri nebrīvē mēdz sanīkt un zaudēt daļu no dabiskajiem dotumiem. Daudzi ātri pazūd. Ar laiku vīru drīzāk var uzskatīt, kā saimniecībā noderīgu priekšmetu, kurš turklāt (pie labas kopšanas) estētiski patīkami izskatās.
Iegāde

Būtībā jebkurš vīriešu dzimuma subjekts, kurš atrodams savvaļā ir potenciāli spējīgs kļūt par vīru. Tomēr tas prasa no sievietes lielas pūles un, ak vai, ne vienmēr tas ir tā vērts. Lai iegādātos vīru nepieciešams biežāk būt vietās, kur ganās neapgredzenotie vīriešu dzimuma eksemplāri. Tomēr ne visas šīs ganību vietas kotējas vienādi. Piemēram, alus bārs neskaitās perspektīva vīra ieguves vieta. Visveiksmīgākās medības neapšaubāmi ir nevis vietās, kur ganās bars ar vīriešiem, bet kur var uzglūnēt no slēpņa subjektam, kurš ir atdalījies no bara un ganās viens. Tāds vīriešu dzimuma pārstāvis skaitās perspektīvāks. Kad esat izvēlējusies sev vīrieti, uzmanīgi to ievērtējiet. Ja viņš izrāda pazīmes, kuras liecina, ka subjektam vairāk simpatizē sava bara locekļi vai viņš nēsā labākas augstpapēžu kurpes, kā jūs, tad ar tādu eksemplāru labāk neielaisties – brāķis. Ar visu pārējo vīrieškārtas subjekti maz atšķiras viens no otra un nav nekādas vajadzības vairāk iedziļināties. Labāk ķerties klāt pie pievilināšanas.

Pievilināt vīrieti varat ar ko vien vēlaties. Sākot jau no banālās pudeles, beidzot ar izsaucieniem: „Ak jel…es joprojām nespēju atiet no Žagara spožās piruetes Operā!” vai „Man patīk, kā tu uzkāpi šajā kokā!” Šeit ir plašs lauks fantāzijai. Galvenais, lai vīrietis jums sekotu. Tomēr ņemiet vērā, ka pat, ja jums ir izdevies pievilināt subjektu, tas var būt tikai tāpēc, ka viņš vēlas no jums tikai vienreizēju sava pamatinstinkta apmierināšanu. Lai noskaidrotu subjekta nolūkus un koriģētu tos jums vēlamajā virzienā, nepiekrītiet nekam tādam. Tajā pašā laikā centieties visiem spēkiem viņam darīt zināmu, ka vispār jau arī pati to gribat. Vārdu sakot – sajauciet viņam galvu. Abas galvas. Jūsu mērķis – novest vīrieti līdz tādam pussamaņas stāvoklim, kurā ir iespējams ievilināt viņu dzimtsarakstu nodaļā apgredzenošanas akcijas veikšanai. Uzreiz pēc sareģistrēšanās parasti tiek rīkota kāzu ballīte. Tā ir nepieciešama, lai vīrietis pēc iespējas ilgāk nesaprastu, kas īsti notiek. Daži uzskata, ka jau apgredzenotais vīrs, nonākot labvēlīgā vidē, nekur neliksies. Tie ir bīstami maldi! Ja vien tā būtu, tad vīra turēšanas process jau sen vairs nebūtu tik bīstams, sarežģīts un nepateicīgs darbs, kāds tas joprojām ir.

Dresēšana

Pie vīra dresūras jāķeras klāt uzreiz kā viņš tiek iegādāts. Atcerieties, ka nedresēts vīrs ir bīstams gan apkārtējiem, gan personiski jums! Par spīti vispārējam pieņēmumam, ka vīriem brīvības kāre ir gēnos, pat visneattapīgākais no subjektiem padodas dresūrai. Tikai nepieciešama pacietība un regulāra barošana.

Vīru dresūra (tāpat kā suņu) jāsāk ar vienkāršām komandām: „sēdēt”, „gulēt”, „blakus”, „balsi”. Tomēr komandas ir jāizsaka nevis pavēlošā, bet maigā tonī. Proti – „Dārgais, apsēdies un ļauj man uz tevi paskatīties”, „Atgulies, mīļum, tu noteikti esi piekusis”, „Man ir tik patīkami, ja tu nāc blakus”, „Pasaki man kaut ko, man ir tik mīļš tavs balss tembrs”. Precīzu komandas izpildi neaizmirsties atalgot vai nu ar glāstiem, vai kaut ko garšīgu, lai vīram rastos pastāvīgs nosacījuma reflekss. Tikai tad, ka vīrs šīs vienkāršās komandas ir ielāgojis teicami, ķerieties pie nedaudz sarežģītāku komandu apgūšanas: „Aizej”, „Atnes”, „Novāc”, „Nopērc man”, „Atdod algu”, „Palīdzi manai mātei” utt.utjp.

Atcerieties, ka vīru un medību suņu apmācībā ir viena būtiska atšķirība! Ja viens no mērķiem ir medību sunim iemācīt sastingt, ieraugot medījumu. Tad turpretī vīrus pats galvenais ir atradināt no sastingšanas uz citām sievietēm.

Noslēgums.
Ja pēc visa augstākminētā izlasīšanas, jums vēl nav pārgājusi vēlme uzvelt uz saviem pleciem tādu nastu, tad varam jūs nomierināt – aprūpēts, pabarots, labi nomazgāts un dresēts vīrs var jums sagādāt ne vienu vien patīkamu mirkli. Kaut gan, protams, tas neliecina tik daudz par šī faunas veida labajām īpašībām, kā par pagaidām vēl neizskaustajām sieviešu izcilajām prasmēm un vēlmi piejaucēt vīriešu sugas pārstāvjus.


(c) runeta plašās dzīles. Adoptēts Sabiedrībā ar Ierobežotu Bezatbildību "Murķelis"

Vienvārdsakot

Esmu sapratusi, ka savā pērļošanas blogā vanadziene.blogspot.com īsti citas lietas neiederas, tādēļ tapa šī blogotava, kurā būs viss kas par visu ko. I politika, i joki, i nopietnas lietas. Kaut kā jāizvēršas ir.
Kā saka - nesodiet mani bargi.