Par toleranci pret riteņbraucējiem jeb rīta dusma

Parāva mani dusma uz šī rīta riteņbraucēju akciju, kura vēl ar patosu tika pasniegta.

Jā, viss pareizi – ir absolūti ekonomiski stulbi un nepamatoti pārvietoties ar auto vienam. Pirmkārt – viena braucēja izmaksas auto ir tik pat lielas kā piecu, otrkārt, ja tev jānokļūst, piemēram, vienam  no Imantas līdz centram, tad nenoliedzami lētāk un mazāk kreņķīgi sanāk iekāpt tramvajā un aizlaist līdz gala mērķim. Un vēl nebūs pārkings jāmeklē, un jāmaksā par to.

Bet… Bet kā parasti jebkurā stāstā ir bet.

Liela daļa Rīgā strādājošo Rīgā nedzīvo, attiecīgi ir spiesti kaut kādā veidā no rītiem nokļūt darbā (lūgtum šajā punktā nepiedāvāt īrēt Rīgā utl.). Es ar piederu šai kategorijai, kas dzīvo 50 km rādiusā ap Rīgu un esmu spiesta katru rītu braukt uz darbu.

Rīts iesākas mašīnā salādējot divus bērnus, kuri tiek aizvesti uz 15km attālo skolu, vīrs, kurš arī dodas uz darbu Rīgā (35km no bērnu skolas). Tātad, no mājām izbraucam 4, līdz Vecrīgai braucam jau 2. Izmaksas, ja šis menedžments notiek ar sabiedrisko transportu ir 7 euro vienā virzienā, tikai ūpss… autobuss ir reizi stundā, labākajā gadījumā... Ar mašīnu ceļš turp un atpakaļ 10.4 eiro, ar visu dalībnieku piegādi un savākšanu, un bez laika ierobežojumiem. Attiecīgi dienas ekonomija 3.4 euro – mēnesī -102 eiro – manuprāt, ļoti būtisks cipars, lai sabiedriskais transports dēļ savas dārdzības un retuma zaudētu izvēlē - autobuss vs mašīna.

 Es jau labprāt uzsēstos uz riteņa un laistu uz Rīgu, tikai man pagulēt ar nedaudz gribas un divus bērnus uz viena rāmja uzsēdināt ar baismi sarežģīti + tūlīt ziema un ar riteni īsti lustes galīgi nav pārvietoties, kad pastāv risks pie  sēdekļa piesalt.

Labi. Atmetam riteni kā pārvietošanas līdzekli. Labprāt atstātu mašīnu kaut kur Pārdaugavā un pāri tiltiem dotos ar sabiedrisko transportu, bet kaut kur tā Park&Ride sistēma Rīgā iebuksējusi – nav šādas opcijas Pārdaugavā. Rezultātā līdz ar pārējiem sēžam korķos. Tikai…

Sasodīts – visus vasaras mēnešus šis ceļš līdz darbam aizņēma maksimums 60 minūtes. Sākot ar pirmo septembri bezkorķu kaifs nobeidzās dabīgā nāvē, kur nu vēl pirmdienas rīti! Esmu sastrēgumos sēžot pētījusi blakus esošās mašīnas – nu nav tur skolēni un lielākoties viens, vientuļš vadītājs. Kur tad ņemas šie ntie braucēji? Un šorīt Latvijas dabas katastrofas lietus un pirmdiena vēl padziļina tirliņi, kuri vēlas pierādīt sen apzinātu patiesību pirmdienas rītā apgrūtinot jau tā sakaino satiksmi! Nu nerādāt manī cieņu ar šādu attieksmi pret apkārtējiem, jo daudzi tajos sastrēgumos sēž neba sava prieka pēc, bet nepieciešamības dzīti! Ideja jau ir laba, tikai izpildījuma laiks nerada nekādas cieņas izjūtas pret jums.

Un mums braucējiem – i auto, i riteņbraucējiem, i moto braucējiem vajadzētu nevis rīdīties vienam pret otru, bet gan apvienoties, uzlabojot satiksmi Rīgā. Nu neizbēgsim no tā, ka daļa brauks ar mašīnām, daļa ar riteņiem, daļa ar sabiedrisko. Drīzāk ir jādomā, kā visiem sadzīvot, nevis čakarēt viens otram dzīvi! Un ir daudz, daudz problēmu – nepareizi saregulētie luksafori, velo celiņi un tiem blakus esošās auto stāvvietas, kas sačakarē jau tā švako caurlaidību… Domāt un risināt vajag, nevis demonstratīvi izrādīties! „Давайте жить дружно”!