trešdiena, 2014. gada 6. augusts

Nu tā, tagadiņ atstāsts kā man, pēc pārkaršanas darbā, Stradiņos gāja



Cepuri nost NMPD darbiniekiem par operatīvu ierašanos, attieksmi, rūpēm – zinot kāda slodze šajās dienās – paldies par profesionalitāti vēlreiz.
Tomēr ir arī interesantāka blakne - nokļūšana Stradiņos.  
Uzņemšanā tautas pūļi, mani smuki uz nestuvētēm ieripina. „Atkal vēl viens pārcepies! Nav vairs kušetes” – kaut kur fonā atskan. „Paiet varat?”- jā, protams, ka varu. Vairs kuņģis un galva negriežas. Aizripina mani līdz koredoram, apsēdina uz krēsla un saka: „Gaidiet!”. Mans pacietīgi arī gaida. Pēc brīža attek māsiņa, nomaina sistēmu, paņem analīzes un aiztek.
Iekārtojos ērtāk, mēģinot neaizmigt. Sēžu, gaidu. Sistēma gandrīz jau iztecējusi. Aizkavēju garām ejošo brālīti, jo pašai pašapkalpoties īsti negribās. Brālītis aizgriež[i] sistēmu, sēžu tālāk. Pēc kādas pus stundas atnāk māsiņa (starp citu, ļoti jauka, ar sasodīti smukiem ziliem auskariem) un noņem sistēmu.
Paiet pāris stundas, sēžu tālāk, ik pa brīdim iesnaužoties. Ceturtās stundas beigās jau dibens un spranda notirpusi, pluss vēl viena nelaime, jau ir ap astoņiem vakarā (mani slimnīcā ap četriem nogādāja), cik ilgi tā bez uzmanība sēdēsi un arī pēdējais buss deviņos vakarā, derētu ta nākotni savu turpmāko uzzināt. Nu velk mani pie tiem brālīšiem – noķeru nākamo ar jautājumu, kad man beidzot uzmanību pievērsīs un vai nu mājās, vai nu uz ērtākām mēbelēm palaidīs.
Brālītis operatīvi noskaidro, kuram ārstam ir iedalīta mana lieta un nosūta pie tā. Dakteris aizņemts, runājot ar ļoti nopietnu seju pa telefonu. Bikli stāvu un gaidu, līdz pievērsīs man uzmanību. Beidzots sarunu, dakteris, ar to pašu nopietno sejas izteiksmi, uzjautā ko es vēlos. Izstāstu savu sāpi, pēc uzvārda noskaidrošanas, tiek secināts, ka neesmu viņējā. Sarunā iesaistās glābējbrālītis dakteri informējot, ka nebūs viss tā, jo  mana daktere (kuru tā es arī neieraudzīju) manu lietu ir nolikusi viņa lādītē un pašā apakšā.
Dakteris ar to pašu nopietno seju paziņo, gaidiet, citi piecas, sešas stundas gaidot, a es te par četrām iespringstot. Saku, ka nevaru gaidīt, nedzīvoju Rīgā un nebūs man tik viegli mājās nokļūt un viņa asprātīgais ieteikums doties uz mājām ar taksi man īsti nepalīdzēs, ja nu vienīgi nevēlos tā konkrēti bankrotēt. „Jums noteikti pat analīzes gatavas nebūs!” uz ko iebilstu, ka tomēr, man šķiet, ka būs gan, jo jau četras stundas atpakaļ tās noņemtas. Tiešām, izrādās, ka ir. Bet tas atklājas tikai pēc notācijas, ka tagad man vajadzēs likt parakstu uz savas lietas, ka atsakos no ārstēšanas un vēlos uz pašrisku doties prom. "Un vispār nevajadzēja pēc pārcepšanās pludmalē, ātros saukt!" iebilstu, ka, pirmais, es darba vietā "uzvārījos", otrais, mani kolēģi "ātros" izsauca. Kaut kas tiek noburkšķēts zem deguna, tad seko: „Gaidiet, jums brālītis katetru izņems”, dakteris paņem analīzes un cēli aiziet. Man puņķi un asaras. Par žēlumu pret sevi, bailes, a ja nu tomēr kas nopietnāks? Brālītis dodas nopakaļus, sakot: „Varbūt tomēr pasēžiet, padomājiet, vai tiešām uz pašrisku vēlaties prom doties?”. Mans atkal iekārtojas uz nesevišķi ērtā, baltā krēsla – pārdomāt.
Kamēr es skumji domāju, kā tas ir tādā veidā atstāt slimnīcas „viesmīlīgās” telpas, attek jaukā, zilo auskaru māsiņa: „Ziniet, jūs tūlīt izrakstīs, es jums katetru izņemšu”. Mana dvēsele sāk dziedāt slavas dziesmas, ka būšu tomēr likumpaklausīgs un kārtīgs pilsonis!
Pēc brīža atnāk dusmīgi domīgais dakteris. „Labi, laižam jūs ārā, tāpat ar tādu diognozi jūs neturēs, analīzes ar kārtībā. Pārkarsusi vienkārši esat. Un vispār, tas viss jums uz nerviem, kā redzams, jūs tāda emocionāla!”. Uz manu iebildi vai dakteris pēc četru stundu dirnēšanas un sēdēšanas neērtā krēslā ar nekļūtu emocionāls, viņa sejā parādās smaida atblāzma, ko spēji atkal nomaina nopietni dusmīgā grimmase (smaids viņam vairāk piestāv). Dakterītis laipni iedod man izrakstu un rūpējoties, lai ātri neazmūku, pat pavada mani līdz kasei.
Un te man atkal šoks. Par vairāk kā četru stundu garu, „komfortablu” atpūtu baltajā, „mikstajā” gaiteņa krēslā no manis grib sešus eiro ar asti. Godīgi – žoklis atkārās – par ko? Nopriecājos, ka manu likumpaklausīgo dabu pārkāpt nevajadzēs, jo vēlme nospļauties, pasūtīt un vienkārši aiziet ir pārāk liela, bet ir apdrošināšana – lai šie arī maksā.
Tā lūk! Emocijas ir tādas, ka zinu, ka negribu ne ar ātrajiem, ne kādā citā veidā nokļūt uzņemšanā. Nu negribu! Sistēma ir tiktāl izčakarēta, ka atsit jebkādu vēlmi tajā atrasties. Trakākais ir tas, ka tagad man tiek stāstīti stāsti „iz pieredzes” un saprotu, ka mans gadījums vēl ir bijis viegls un ātri atrisinājies. Bet tomēr interesanti, ja es nebūtu sākusi interesēties par savu likteni, cik ilgi vēl man neviens nepievērstu uzmanību?




[i] Piedodiet man par terminoloģiju, jo neba es dakteris vai profesionāls pacients.

ceturtdiena, 2014. gada 3. jūlijs

Par likumu saprāta trūkumu



Vasara – iespēja bērnam strādāt algotu darbu – lieliski, lai mācās strādāt un vēl bonusā izjūt kā ir naudiņu pelnīt. Bet...
Tagad izrādās, ka neskatoties uz bērna oficiāli nopelnītās algas lielumu, vecāki attiecīgajā mēnesī zaudē apgādnieka statusu, attiecīgi arī naudiņu. Ja noņemšana no apgādības tiek veikta automātiska, tad atjaunošana gan jāveic vecākam pašam. Aizmirsīsiet – vainojiet sevi paši.
Patiesībā kaut kāda dīvaina sistēma – no vienas puses – tiek radīta situācija, lai vecāks ļoti padomātu vai vēlas, lai bērns tiek nodarbināts oficiāli, jo ieguvumi, bieži vien, izrādās mazāki kā zaudējumi. No otras – valsts ieekonomē kaut kādas naudiņas... Kaut gan šobrīd šāda valsts attieksme drīzāk atgādina „santīmu pišanu” un  reālas melnās nodarbinātības veicināšanas opciju. Vai tāds bija „gudro” lēmēju mērķis?

trešdiena, 2014. gada 19. marts

Man prasīja...


Man prasīja, lai paužu savu attieksmi pret nacionālismu. Ilgi domāju, ko lai rakstu un kā lai rakstu...
Un tad atcerējos, ka jau esmu lasījusi savas domas, ko ietērpis kāds cits savos vārdos. Varbūt tas arī radīs skaidrību, ko man nozīmē nacionālisms un valsts attīstība.
"Esmu nacionālists!



Ilgi esmu klausījies, ko saka mana sirds. Mani neapmierina tas skanējums, ko piešķīruši šim vārdam mūsdienu ideologi – tie cilvēki, kurus neinteresē nekas izņemot naudu un kuri lielmanīgi atļaujas izmantot vārdus kā grib, bieži kropļojot to jēgu.

Ideju un ideālu kropļošana ir XX gadsimta sērga. Tumsonība ir šīs sērgas pamats.



Esmu nacionālists, esmu latvietis. Es mīlu savu tautu un uzskatu to par labāko tautu pasaulē, jo pasaulē es esmu ienācis kā latvietis. Citas tautības man nav un nekad nevar būt. Ja es savu tautu neuzskatīšu par labāko tad nomelnošu pats sevi, savu ģimeni un savus senčus Es lepojos par savu tautiešu sasniegumiem un uzvarām.

Bet!

Es nelepojos savu tautu.

Tauta nav tas ar ko lepojas, tā ir kā elpa. Ar to ka mēs elpojam mēs taču nelepojamies.

Tā ir tas kas mums dots neprasot vai mēs to gribam vai nē, gluži kā māte vai tēvs. Un man ar to jādzīvo tā, lai pat manas tautas ienaidnieki teiktu: “Jā, rau kur vecis, ne tajā pusē karo, bet godavīrs.”

Es nevaru mīlēt citu tautu, es varu to cienīt. Jo kā katram no mums ir tikai viena māte tā ir arī tikai viena tauta.

Man oponēs: “Kā tad ar tiem, kam vecāki, katrs no savas tautas?”

Arī tiem ir katram tikai viena tauta. Nezinu kā tas ierakstās un kur, bet pienāk katram tāds brīdis, kad viņš saprot – šī ir mana tauta un vienmēr tāda bijusi.

Es mīlu savu tautu un vienmēr cīnīšos par savas tautas tiesībām. Tomēr es neuzskatu, ka tādējādi man būtu jācīnās pret citu tautu tiesībām. Cīņā par tautu tiesībām valsti nedrīkst izmantot. Dievs uz zemes robežas nav novilcis, to paveikuši cilvēki un ne jau tie labākie.

Man nepatīk kā vārdu “Nacionālisms lieto tagad. Nacionālisms nav šovinisms – kad citas tautas uzskata par zemākām un pakļaujamām. Tas nav mesiānisms, kad citas tautas uzskata par neattīstītām un tādēļ “integrējamām”. Tas nav arī patriotisms – kad mīli tās valsts varu, kurā dzīvo. Tas nav arī internacionālisms, kad tu uzskati, ka vari citām tautām mācīt, kā jādzīvo.

Nacionālisms nav tās jūtas, kuras var šķirt cilvēkus. Man nav un nekad nav bijušas problēmas kontaktēties ar patiesu jebkuras tautas nacionālistu. Es zinu savas tautas vēsturi. Zinu kā tā tikusi falsificēta. Zinu arī to, ka nevienai tautai šis liktenis nav gājis secen. Es zinu, ka manas tautas brāļi ir darījuši gan cēlus darbus gan nelietības. Es to ZINU un man nav tas jānožēlo vai jānotušē, jo arī citām tautām ir gājis tāpat.

Es cīnos par savas tautas tiesībām un prestižu, bet nekad nedaru to uz citas tautas rēķina.

Latvijā nezin kāpēc uzskata, ka ja tu esi nacionālists, tad tu nemīli krievus. Un otrādi, ja tu neesi nacionālists, tad tu mīli krievus.

Tad lūk: Es esmu latviešu nacionālists un cienu krievus.



Kāpēc es tik gari visu izklāstu?



Tautas labklājību var celt ne tikai aplaupot otru, bet arī kopā strādājot un cīnoties pret laupītājiem.

Savu ganāmpulku var palielināt ne tikai nozogot kaimiņa aitas, bet arī kopā ar kaimiņu izķerot vilkus un izcērtot krūmus un iegūstot draugu – kaimiņu."
Un nez kāpēc latvieši ir dzīvojuši labi zem citu valdības tai pat laikā kad beidzot ieguvuši savu valsti, tā 21 gada laikā to iemanās līdz kliņķim nolaist?
Nacionālists ir cilvēks, kas lepojas ar savu tautu un dara VISU tās attīstībai un labklājībai un valstij ar to - sakars minimāls!

piektdiena, 2014. gada 28. februāris

Kā testējām @NOO_kungs gaļas bumbiņas...


Heh. Pieteicos mazā eksperimentā – patestēt @NOO_kungs jauno produktu “Gaļas bumbiņas".
Ko lai saka...
Teikšu kā ir – mājās gatavoju pati un arī uzskatu, ka tāds ēdiens ir veselīgāks. Tomēr pusfabrikātus jau dažreiz var. Pateicoties @NOO_kungs sanāca fiksās vakariņas – apcepjam vakardien vārītos kartupeļus un klāt gaļas bumbiņas, ko pārlejam ar majonēzes un mārrutku mērcīti. Sakarā ar to, ka man ēdāji daudz, vienā reizē testējām visus trīs veidus – vienkārši gaļas bumbiņas delikatese, gaļas bumbiņas ar svaigo sieru un gaļas bumbiņas ar sieru un marinētiem gurķiem.
Secinājumi – kā par garšīgākajām vienbalsīgi tika nobalsots par gaļas bumbiņām ar sieru, tad sekoja parastās, samērā dīvainas emocijas raisīja kombinācija – gaļa, siers, gurķi vienā – neteikšu, ka sajūsmināja. Man tomēr labāk patīk vienkārši piekost klāt gurķi, ne trīs vienā.
Par ēdiena vizuālo kvalitāti – tiešām smukas apaļas gaļas kotletītes, siers atrodas tās vidū, ne pēkšņi iztek pa kādu mistisku atveri. Vienvārsakot – vizuālais 10 balles.
Garšas kvalitāte – iepriekš novērtēju garšības pakāpes, tagad par izjūtām. Manuprāt, man pietrūka pikantuma, un tomēr arī sit cauri, ka nedaudz gaļa noskopota. Bet tā, kā fiksais ēdiens dienas steigā – lieku 8.
Iepakojuma kvalitāte. Ja mājās ir viens vai divi pusēdāji, tad 260g produkta būs pietiekami liels iepakojums. Man nav paveicies – mājās veseli 5 izēdāji, tā kā aizgāja veseli 3 iepakojumi, ar ielīšanu ceturtajā. Ieteikums – varbūt retāk, bet lai ir arī pieejams smgāks iepakojums. Vizuālais norformējums - to jau neēdīsi, bet uzmanību piesaista. Kopā 6 balles.
Vispārējs secinājums - steidzami vajag smuka izskata ēdamu gaļas ēdienu un veikals blakus - droši var izvēlēties "Gaļas bumbiņas".
Ceru, ka kādam noderēs.
http://www.noo.lv/products/galas-bumbinas 

trešdiena, 2014. gada 26. februāris

Eh, mans mīļais Latvenergo...


Kā jau zināms, līdz 15.03 jānoslēdz jaunais līgums ar pakalpojuma sniedzēju. Lienu iekšā e-latvenergo.lv un skatos, ko man piedāvā, jo solītā papīra vēstule vēl nav atnākusi.
Kā Mans Elektrum piedāvājums izlec Elektrum izdevīgais 200+. Lasām tālāk: “Idevīga cena par 1 kWh pie lielāka patēriņa. Ja Jūsu elektroenerģijas patēriņš ir 200 - 600 kWh mēnesī” - super! Bet es nekur nevaru ieraudzīt cik tad tā izdevīgā cena ir par 1 Kwh, jo visur parādās jo kopsumma pie mana vidējā patēriņa vai arī smuks sadalījums pa kompenentēm bez kopējā gala cipara. Gribi zināt kopējo ciparu – ņem rēķini.

Un jo tālāk, jo labāk: “Nemainīga cena 12 mēnešiem” - tas kļūst ar vien interesantāk – tagadiņ sanāk, ka ir dziļi pie dē, vai es vienu mēnesi tērēju mazāk vai vairāk, bet katru mēnesi līdz 20. datumam man nāksies atskaitīt savus stacionāros 56,25 jevrikus. Un tad gada nogalē būs lielie pārsteigumi – vai nu TĀDS pārrēķins, ka sirds drapes gribēsies lietot, bet nebūs vairs par ko... Toties cik skaisti un daiļrunīgi izdevīgi skan “Izvēloties šo produktu, tiek piemērots patēriņa nodrošinājums - viena no elektroenerģijas cenu veidojošām sastāvdaļām. Tā ir fiksēta ikmēneša maksa; palielinoties elektroenerģijas patēriņam, tā nodrošina zemākas izmaksas par vienu kWh.“ Baigi jau nodrošinātās zemās izmaksas, līdz brīdim, kad neatnāks gada bilanse un tad redzēsiet savas zemās izmaksas! Un galvenais soda % par kavēto dienu 0,15% jeb 4,5% mēnesī, jeb 54% gadā – atpaliek no ātrajiem kredītdevējiem, vismaz tas patīkami.
Čivināšanas laikā @latvenrgo man pasviež linku – http://www.latvenergo.lv/files/news/2014-01-27_21_08_30_Elektrum_cenas.pdf, tur interesantāka informācija, jo tarifs, redz, sastāv no divām daļām – dienas un nakts tarifa - diena: 0.16657 Eur/kWh un nakts: 0.13116 Eur/kWh. Saberžu rokas, sāku veikt stratēģisko plānošanu, kuras ierīces tagadiņ darbināšu pēc 23.00, bet... Jep – ir viens lielais BET, pat divi – pirmkārt, kādā veidā Latvenergo secinās, ka es to veļas mašīnu darbināšu naktīs? Otrais, un kāda tam visam jēga, ja tāpat man mēneša maksa attiecīgajā gadā ne vella nemainīsies? Vīlos. Manas lielās cerības uz ekonomēšanu vienkārši sagruva kā tāds kāršu namiņš.

Bonusam papildus izmaksas – man tā arī netapa skaidrs, kas ir + 1 EUR/līgumu mēnesī jeb e-latvenergo variantā Patēriņa nodrošinājums mēnesī? Par ko???
Par līguma laušanu arī iekasēs - 24.79 EUR. Par papīra rēķinu ar – 0,50eur.
Bonusa daļa Lai saņemtu rēķinu, Jums līdz katra mēneša 3.datumam būs jānodod skaitītāja rādījumi. Un kas notiks, ja nenosūtīšu? Kādas sankcijas?
Tātad, mani secinājumi par šo visu.
Nāksies slēgt tāpat līgumu, jo vienīgais “konkurents” Baltcom pakalpojumus manā pusē pat nepiedāvā, attiecīgi citas izvēles nav. Ir gudri radīta sistēma, lai katru mēnesi no lietotāja iekasētu konkrētu, prognozējamu summu, no kuras nav iespējams nu nekādīgi izvairīties, jo kurš gan gribēs 21.gadsimtu pavadīt skalu gaismā un ticiet vai nē - Latvenergo ir profesionāļi parādu piedzīšanā. Laba argumentācija.
Bet būsim saprotoši un sauksim to par valsts un Latvenergo dotēšanu uz mūsu rēķina. Mēs taču esam bagāti un materiāli nodrošināti, ar lielām algām, lai noteikti varētu šos rēķinus 100% garantēti apmaksāt, lai tikai Latvenergo nezaudē peļņu un valsts kārtējo apslēptā nodokļa iekasējienu, un lai maksātu par dārgāko elektrību Baltijā. Salīdzinājumu Eiropā elektŗibas cenas vs Eiropas algu apmērs pat noklusēšu – tā tiešām būs zaimošana. Mēs tak te par cēlo un skaisto...

Interesanta horoskopu versija


Славянский гороскоп

Медведь (10 декабря — 10 января)
Медведь — хозяин леса, но не царь зверей, не царь всех лесов, степей, пустынь и гор... и все потому, что раньше Медведя родилась его непомерная лень. Он это знает, с этим свыкся и сжился, сам может рассказать о себе что-нибудь такое, что выставляет в смешном виде.
Только немногие знают, что с виду неповоротливый Медведь обгоняет скаковую лошадь, в состоянии задушить лося и нести в передних лапах, что чует мышиное гнездо под плотным слоем твердой земли и способен достать оттуда мышонка раньше, чем самый ловкий кот успеет сказать «мяу». Но не сила и ловкость делают его хозяином леса.
Его считают главным потому, что при всей своей мощи удивительно прост и беспечен, снисходителен к слабым, не обижает мелочь, а сам довольствуется на диво малым: достать меду, полежать в зарослях малины, нежась и лакомясь от пуза... Медведь на зависть многим зверям и птицам лютую зиму спит в теплой берлоге, что говорит о его великом уме и умении устраиваться... если уж это ему сильно потребуется.

Росомаха (10 января — 10 февраля)
Росомаха — зверь, с которым ни один охотник не связывается по своей воле. Росомаха, как никто, охраняет свою землю, ревниво следит за всеми чужаками, что проходят через его территории, и не терпит тех, кто пытается поселиться на его землях, охотиться, рыть норы, разводить детенышей.
Рожденные в период Росомахи ревностнее остальных людей ставят интересы племени выше своих личных интересов. Росомаха не тетерев, на виду бывать не любит, открытых мест избегает, к себе относится критически, не заблуждается ни насчет своего ума, ни насчет своей внешности, из-за чего у Росомахи оказывается больше верных и преданных друзей, чем у более ярких и звонкоголосых самовлюбленных собратьев по Лесу.
У Росомахи опрятные норы, сами Росомахи могут похвастаться чистой шерстью, крепкими когтями. Росомаха тот редкий зверь, у которого нет ненавидящих его, потому что его уважают даже враги и противники, зная кодекс чести Росомахи, заранее знают, чего от Росомахи ждать, и не боятся повернуться к Росомахе спиной.

Ворон (10 февраля — 10 марта)
Ворон — мудрая птица, но мудрая не по научению, а по своей сути, изначально мудрая и понимающая. Про людей-Воронов говорят язвительно, что головной мозг им ни к чему, спинного довольно, но шутка богов в том, что в самом деле Ворон просто понимает то, для чего мудрецу надобны годы мучительных размышлений.
Ворон сразу правильно отвечает на вопрос, над которым пришлось бы трудиться многим колдунам. Он лучше чувствует, чем понимает, и, перескакивая логические цепочки, сразу выдает верный ответ, но как к нему пришел, объяснить не может. Вороны крайне редко достигают высот в управлении и руководстве. Как раз потому, что зрят очень далеко, а народ далеко не пойдет, ему и на шаг подвинуться — ломать исконно-посконное, расставаться с традициями, заветами таких же неграмотных отцов-дедов, предавать Отечество...
Если же изредка Ворон залетает наверх, то это просто потому, что он не говорит обо всем, что видит его зоркое око, иначе побьют и выгонят как безумца.
Обычно Вороны неторопливы и спокойны, ибо истинная мудрость не терпит суеты. Они видят все наперед, и если им нужно клюнуть яблоко, они не спешат за катящимся по дороге, а сразу летят к тому месту, где оно остановится.

Горностай (10 марта — 10 апреля)
Горностай — зверь, который чувствует в себе великую силу. Он переполнен ею так, что она выплескивается из ушей. Он не сидит на месте ни часа, всегда в движении, а если его кто застанет недвижимым и развалившимся, то глубоко ошибется, полагая, что наконец-то увидел Горностая на покое: тот лихорадочно придумывает либо сразу сотню изощренных каверз, либо как проникнуть в соседний лес и обворовать других Горностаев, либо в планах уже передушил всех противных белок в своем лесу и в соседних.
Горностай настолько уверен в себе и своей правоте, что его не заботят нормы, правила, законы. Он искренне убежден, что делает доброе и нужное дело, когда обворует бурундука — ишь какой толстый! — или придушит белку — не так верещит, — что его любят и что им восхищаются не только за его ловкость, но и за его поступки.
Впрочем, Горностай в самом деле оказывается чаще всего человеком бескорыстным и отзывчивым, охотнее других приходит на помощь. Причем одолжить нуждающемуся может как свое, так и чужое одинаково искренне.

Жаба (10 апреля — 10 мая)
Жаба — пожалуй, самый удивительный зверь, ибо может жить как на воде и под водой, так и на берегу. Жаба живет даже в лесу на деревьях. Эта удивительная приспосабливаемость дает человеку, рожденному в период Жабы, возможность как работать на самых простых работах, скажем, в поле или в лесу дровосеком, так и занимать высшие посты в государстве, руководить войсками, достигать высот в музыке, литературе, искусстве, науке.
Жабы меньше других склонны к упадку духа, ибо им везде хорошо, но это имеет и другую сторону: Жабам везде настолько уютно, что они редко стремятся куда-то еще. Человек-Жаба может, к примеру, всю жизнь проработать огородником, прекрасно понимая, что мог бы, если бы попотел немножко больше, стать управителем, воеводой или даже царем в этом государстве. А зачем, отвечает обычно Жаба. Мне и так хорошо. А царю от всех отгавкиваться, шкуру беречь, царь всегда виноват, на царя всех собак вешают...
Жаб ценят за их золотые души, что укрыты невзрачными шкурками, но сами Жабы неохотно сходятся с людьми, ибо душа не одежка, ее еше рассмотреть надо!

Кузнечик (10 мая — 10 июня)
Кузнечик — больше, чем кто-либо, не любит выказывать усталость, поражения, несчастья. Он всегда поет, всегда расправляет крылышки, прихорашивается под солнышком. Люди улыбаются, глядя на Кузнечиков, в каждом Кузнечике светится по — это просто полежать на травке под солнышком.
Кузнечик очень легок на подъем, и хотя сердечко трепещет от страха перед каждым прыжком, но все же прыгает, растопыривает крылышки и летит, летит, трепеща от страха и восторга. На новом месте могут поджидать большие страшные звери, там могут быть хищные пауки, но может оказаться и прекрасная поляна с сочной травой, сладкими ягодами и... другими красивыми Кузнечиками, Жуками, Бабочками!
Едва ли не самый большой трус на свете, Кузнечик признается в этом только самым близким, а для всех других это беспечное и веселое существо, которому все дается легко, без усилий, которое легко сходится со всеми существами на свете, как Кузнечиками, так и всеми-всеми.
Кузнечик нетрудолюбив в том смысле, что неусидчив, он хватается то за одно, то за другое. Он часто бросает начатое, но для других удивительно, что успевает он много, даже часто больше других, усидчивых. А секрет в том, что Кузнечик, бросив на полдороге массу дел, к половине из них все же возвращается и, устыдившись своего малодушия, заканчивает быстро и успешно. А если учесть, что Кузнечик все быстро схватывает, то можно сказать, что великой Род создал его в один из своих лучших дней и в хорошем состоянии духа.

Хомяк (10 июня — 10 июля)
Хомяк — существо, которое спит едва ли не девять месяцев в году, но в оставшиеся развивает бешеную активность, успевая собрать хлеба с полей и набить кладовочки до потолков.
Человек-Хомяк способен трудиться день и ночь без отдыха, наспех глотнуть горячего кофе и снова уйти с головой в работу. В такие дни он успевает сделать столько, сколько рожденный Муравьем делает за месяц. Но затем Хомяк, выдохшись, падает с высунутым языком и долго-долго приходит в себя, а Муравей все работает, работает, работает, а когда приходит время сравнить результаты, то еще неизвестно, кто успевает больше!
Хомяков любят за незлобивый характер, неторопливость и добродушие. Их видят чаще всего на отдыхе, а отдыхать Хомяки любят и умеют, даже если отдых — это просто полежать на травке под солнышком.

Равлик (улитка) (10 июля — 10 августа)
Равлик — отличается особой чувствительностью. Они очень тонко и точно чувствуют других людей, из Равликов могут получаться прекрасные вожаки, так как знают, как зажечь и повести за собой людей, чем воздействовать, чтобы бросились хоть в пропасть. Но эта сверхчувствительность оборачивается и другой стороной: они то готовы отдать чужому все, что имеют, то, спохватившись, отгораживаются стеной даже от близких, все время твердя себе, что их столько раз обманывали, сколько можно, пора и о себе подумать...
Эта сверхчувствительность делает их болезненно уязвимыми. Спасаясь, они уходят в раковину, оттуда лишь поводят сяжками, озирая мир, стараясь ни во что не вмешиваться. Эти люди живут в наполовину придуманном мире, им там намного лучше, чем в реальном, а возвращаясь, они всякий раз с тоской говорят, что опоздали родиться, что им бы на пару сотен лет назад, а то и тысячу, почему-то считая, что в прошлом они были бы обязательно князьями, а не холопами!
Для общения нет лучше собеседников, чем Равлики, ибо из врожденной сверхчувствительности всегда видят настроение собеседника, никогда не скажут грубость, всегда придут на помощь, помогут выйти из щекотливого положения.
Равлики умны, хотя их ум почти никогда не приводит к обогащению, удачной карьере, процветанию своего дела. Никто лучше Равликов не в состоянии придумать иллюзорные миры, но как много у них пропадает на пути от сладкой грезы к реальности!

Муравей (10 августа — 10 сентября)
Муравей — едва ли не единственное на свете создание, которое никогда не боится перетрудиться. Муравья редко можно увидеть без дел, но и тогда либо чистит лапы и уши, вылизывает свои блестящие доспехи, а человек, рожденный Муравьем, не только в минуты отдыха планирует день наперед, но и упорнее остальных старается выполнять.
Муравей постоянно в работе, даже если это выглядит как бесцельное скитание по зарослям. Он либо пасет скот, заодно охраняя от чужих Муравьев, либо строит, тащит в дом добычу. Он никогда не скажет себе: довольно, я сделал достаточно. Он всегда старается сделать больше, за что его ценят, уважают, хотя и стараются на такого взвалить работы побольше, перебросить на него и часть своего труда. Муравей тащит, ропщет совсем изредка.
Такое трудолюбие вознаграждается: Муравья замечают, повышают по службе, работу дают все сложнее, ответственнее. И пусть говорят, что Муравей берет не умом, а трудолюбием, но ведь гений — это один процент таланта и девяносто девять трудолюбия!

Хрущ (10 сентября — 10 октября)
Хрущ — никто не испытывает таких резких перемен в жизни, как Хрущ. Когда червяком роется в земле и грызет корни, он уверен, что так будет всю жизнь. Когда превращается в куколку и застывает в великом покое, восклицает в озарении: «Какой же я раньше был дурак!», подразумевая, что вот теперь-то наконец-то понял, как надо жить, теперь знает, как жить, теперь будет жить только так...
Но приходит время, и кокон лопается, молодой жук выползает из земли, расправляет крылышки...
Хруща больше, чем кого-либо, мучает, что нельзя своим детям объяснить, как будут жить, не поверят, вообще нельзя никому объяснить, как надо жить, чтобы сумели превратиться в настоящих с крыльями, ведь большинство так и помрет толстыми слепыми червями...
В работе Хрущ с легкостью достигает любых высот, если его не уведут с легкого для него пути карьеры более сложные искания истины, философские или религиозные тропки, поиск морально-этических врат в правильную жизнь.

Бобер (10 октября —10 ноября)
Бобер — стремление Бобра к порядку и покою привело к тому, что он научился строить плотины, поднимать уровень ручьев и рек, делать запруды. Все звери приспосабливаются к погоде, только Бобер приспосабливает ее к себе, подгоняет под свой характер и распорядок.
У Бобра всегда все под рукой, он никогда не торопится, работает спокойно и уверенно. Другие звери завидуют, но жизнь Бобра для них чересчур сложна. Быть Бобром — это много знать и много уметь. Зато когда звери в панике бегут от грозы или лесного пожара, Бобру достаточно нырнуть в свой подводный домик и спокойно переждать пустячок, который для других катастрофа.
Бобер умеет обставить свою жизнь так, что рядом с ним всяк чувствует себя спокойно и защищенно, даже если весь остальной мир рушится.

Пес (10 ноября — 10 декабря)
Пес — отличительная черта — верность и бесстрашие. В мире, где никто не держит слова, Пес единственный, кто все еще придерживается старых канонов чести, верности слову, он никогда не ударит лежачего, в спину или ниже пояса, каких бы выгод ни сулило и как бы над ним ни смеялись за его старомодные привычки.
Друзьям он верен до слепоты, до дурости, и никакие измены и предательства не могут отучить его верить людям, защищать их. Но, странное дело, даже противники ему доверяют больше, чем своим друзьям и соратникам. Псу можно доверить деньги, тайну и собственную жизнь. Если другу будет грозить беда, Пса не испугаешь ни ножом, ни властью. Он не будет, как Кот, спокойно умываться, когда хозяина убивают рядом, он прыгнет и вцепится в горло, даже если будет знать, что это его последний прыжок.
Для Пса в жизни гораздо важнее жить в ладу с совестью, чем с законом, который сегодня один, завтра — другой. Он не стремится к карьере, но нередко его видишь на вершинах бизнеса, политики, систем управления, ибо Псу доверяют даже его противники.
— with Rumy Atanasova and Elliy Marin.