Latviski saucās – ziepēs šo medicīnas “bezmaksas” sistēmu

Stāsta sākums – bērns 7 gadi – sākas alerģiska reakcija uz velnsvienzinko, jo noņemti ir visi iespējamie kairinātāji – ieskaitot pat ziepes. Tomēr visi pirkstu gali bez ādas. 

Jožu ar bērnu pie ģimenes doka - “Nu nevaru es neko palīdzēt, neesmu ne alergologs, ne dermatologs, tomēr šķiet, ka tā ir alerģiska reakcija!”, tomēr daktere aizskrien pie dermatologa, lai vismaz uzzinātu kā var palīdzēt atvieglot simptomātiku. Rezultātā ieteikums Bephanten un Aevit. Nosūtījums pie dermatologa. 

Uz vietas poliklīnikā ar nosūtījumu dermatologs pieejams tikai maijā, apzvanot poliklīnikas, izdodas atrast ārstu, kas tomēr, vēl šonedēļ, piektdien ar nosūtījumu pieņem. Otrs ieteikums pie alergologa.

Un te jau sākas interesantākais. Ar nosūtījumu visur pieejams tikai maija otrajā pusē, bet samaksājot ~20 euro jaunnedēl, pēc ērtības, kurā poliklīnikā vēlies, ar brīdinājumu, ka katrs tests uz alergēnu divi eiro! Absurdi! Bērnam palīdzība ir vajadzīga šobrīd, nevis pēc 3 mēnešiem... Līdzīgi kā ar LOR pieejamību – pamēģiniet kaut reizi ar akūtu bērnu laicīgi pie LOR tikt mission impassible!

Kāda x pēc vajag ko muldēt par bezmaksas medicīnu, ja akūtā situācijā bērnam tā ir nepieejama? 

Patiesībā sistēma ir veiksmīgi izveidota no iekasētēju puses, jo tu, kā vecāks, sakodīsi zobus un piķosi. Piķosi, jo jebkādā veidā mēģināsi atvieglot bērna ciešanas. Tad definējam uzreiz, ka vienīgais patiesais bezmaksas posms bērnu “bezmaksas” medicīnā ir ģimenes ārsts un standarta analīzes. Pārējais vai nu bezmaksas, kad akūtais posms beidzies, vai maksas akūtajā situācijā. Un par kādu vienlīdzību un vienādām iespējām šajā stāstā var runāt?