Kad mājās nav ko ēst...

Stāsta sākums ir pavisam prozaisks - gulaša gaļas glābšana no aizmirstības iekš ledusskapja. Tā mēdz gadīties mājā, kur vairāk kā viena saimniece un katrai no tām ir savi "kaitīgie ieradumi" uz rezervju glabāšanu. Bet gaļa, pateicoties dažādām vircēm utl. ir tapusi izglābta. Bet kāpēc šāds ievads?
Stāvot pie Superneto kasēm apsvēru jautājumu, ka mani noteikti sagaidīs mājās izsalkuši bērni, kas pieprasīs dienišķo kaloriju devu, bet ir tikai saglābtais gulašs.
Pircējs pirms manis aizkustināja manu iedvesmas stīgu, nokrāmējot pie kases kādus 10 bomžsupa iepakojumus - un re- ideja rokā!
Tātad mazs aplītis pa veici, lai iepirkums papildinātos ar 3 bomžsupa iepakojumiem, seleriju un papriku. Sviesta pupiņas man pašai dārzā aug - atliek tik savākt.
Spontānā recepte - kārtīgi sacepam aizmirsto gulašu (neuztraucieties - šams ir uzglabāts kārtīgi, nav ieguvis nevienu blakni no stāvēšanas aizmirstībā, jo aizmirstība nav vilkusies ilgi, tātad nevienu neindēju), sagriežam papriku kubiņos, seleriju sarīvējam, abus apcepam, pieliekam kārtīgu sagrieztu tomātu bez mizas. Sautējamā bļodā sadrupinam bomžsupa makaronus, buljonus u.c. līdz nākošās piedevas miskastē. Sadrupinātajiem makaroniem virsū apcepto papriku, seleriju, tomātus, gaļu. Pārlejam ar garšaug-vielu papildinātu H2O, cepeškrāsnī iekšā. Paralēli cepās svaigi lasītās sviesta pupiņas. Kad tās gatavas, pievienojam tās sautējumam. Galvenais - labi daudz ķiplociņa, pipariņus utt. Omes mājās nav - tātad var atļauties.
Garša lieliska.
Noteikti, ka var papildināt ar visādiem citiem labumiem. Un tik pat labi bez gaļas iztikt.
 

Kad no neprecīzas receptes sanāk labas lietas...

Zinot manus mājas kārumniekus, nācās meklēt jaunu receptūru ikdienas našķim. Uzgāju kārdinošu bildi Baltic Taste feisbūkā. (Publisks fui, par šitādu haltūru Baltic Taste). Tikai gatavošanas procesā attapos, ka recepte ir sasodīti nepilnīga un piens ar cukuru neveidos nekāda veida masu, atskaitot sīrupveidīgu šķidrumu, kur pat sviests nelīdzēs.
Tātad - uz lēnas uguns vāram glāzi piena vs 2 glāzes cukura, līdz rodas piensīrups, pievienojam ~60g sviesta, vanilīncukuru. Tad, kad uznāca apskaidrības brīdis, sāku domāt, ko lai pievienoju, lai šķidrā masa iegūtu kaut kādu cietību... Riskēju eksperimentēt un sīrupam pievienoju apm. 4 ēdamkarotes mannā, kārtīgu riekšavu ar kokosa skaidiņām.  Vāram, līdz gatavs :D
Tad iegūto masu uz cepešpannas un cepeškrāsnī uz apm. 180grādiem, max 15 min, kontrolējot situāciju. Rezultāts ir apburbuļojošs, pat man, kas īpaši neatzīst saldumus, likās sasodīti gardi. Pārējie liekus jautājumus neuzdeva.
p.s. Ja masas cepšanos kontrolē vairāk kā es to darīju, to var smuki sagriezt un sarullēt. Manā gadījumā sanāca laušana, ne griešana.
Labu apetīti :)
p.p.s. Bildi ilustrācijai uztaisīt neuzspēju :D

:))))

Мужик увидел надпись на дверях женского монастыря: "Секс с молодыми монашками - 500 у.е.". Постучал, открыла прелестная монашка, приняла деньги и говорит:
- Я пока приготовлюсь, а вы пройдите, пожалуйста, по коридору в последнюю дверь направо.
Мужик быстро прошмыгнул к указанной двери, открыл, снова попал на улицу, дверь за ним закрылась. Обернулся и видит на двери табличку: "Сегодня вас поимела сестра Мария"

Par nabadzību

Jauks lauku ciemats ar mierīgu dzīvi, kurā atrodas viena jauka iela ar jaukiem kaimiņiem un kaķiem. Jā, nekļūdieties – galvenais stāsts būs par kaķiem un nabadzību – garīgo vai materiālo, katram lasītājam pašam būs izlemt.

Stāsta sākums radies jau kādus 3, 4 gadus atpakaļ. Iesaistītie stāsta varoņi – pensionāre mājā A, ar 3 kaķiem, no kuriem publiskā vidē kā savējo atzinusi tikai vienu – rižu runci, kuram tiek visas privilēģijas – siltais krāsns mūrītis un galvenā bļoda, tomēr arī pārējie 2 tiek aktīvi piebaroti, un tās ir kaķenes. Māja B, kura atrodas blakus un dzīvo nākamās 2 pensionāres, kurām pašām ir kaķis, bet tas tiek rudens-ziemas-pavasara sezonā, līdz ar pensionārēm, aizgādāts uz Rīgas ērto dzīvokli. Māja C, kas atrodas blakus zemes gabalā mājai A, un kurā arī mīt jauka pensionāre ar sterilizētu kaķeni. Vēl bez aprakstītajām mājām, stāstā neviļus piedalās māja D, kurā mīt šī stāsta paudēja, māja E, kurā dzīvo pasaules glābēja nr1 un māja F, kurā mīt pasaules glābēja nr.2.

Bet tagad pie pašas lietas būtības. Mājas A kaķi pavasara sezonā sāka apbērnoties matemātiskā progresijā, okupējot lēnām mājas B teritoriju, jo neviens šo izplatībai īpašus traucēkļus neradīja. Mājas F pasaules glābēja nr2., kopā ar pensionāri no mājas A, metienus realizēja interneta plašajās dzīlēs. Ne vienmēr šī realizācija bija veiksmīga un no katra metiena kāds neveiksminieks papildināja mājā B dzīvojošo kaķu saimi. Vasarā labi, šos kaķus B, A māju iemītnieces piebaroja, tomēr iestājoties aukstumam B māju saimnieces devās sildīties Rīgas dzīvoklī, atstājot kaķīšus savā vaļā. Šeit stāstā iesaistās C mājas iedzīvotāja, kura kopā ar F mājas iedzīvotāju ziemas laikā, žēlsirdības vadītas, piebaroja šos kaķus. Atnāca jauns pavasaris, riņķa dancis atkārtojās. Tomēr B māju saimnieces secināja, ka tie liekēži nu jau esot kļuvuši nedaudz par daudz. Tiek uzrakstīts iesniegums uz pārvaldi, ar lūgumu kaut ko darīt kaķu kolonijas patukšošanai. Pārvalde nodrošina sprostus, tomēr ķeršana jānodrošina pašām cietušajām. Šajā mirklī tiek iesaistīti mājas D iedzīvotāji, jo redz, viņiem jau dūšas pietikšot kaķus sprostā iemānīt. Daļēji kolonija tiek patukšota, tomēr ne līdz galam, jo māju A un F iedzīvotājas sāk zākāt D mājas iedzīvotājus par kaķu bendēm. Morālā spiediena rezultātā, D mājas iedzīvotāji vienkārši atsakās no “uzticētā” pienākuma, izsakot lūgumu, ka vismaz sterilizējiet tās kaķenes.

Protams, ka nekas netiek darīts un ne D, ne E, ne C mājas iedzīvotājiem ar nav tādu līdzekļu, lai nosterilizētu tādu koloniju, kā arī pārvalde paziņo, ka tam naudas neesot.

Stāsts iet pa riņķi. Trakākais ir tas, ka šogad atkal tas viss atkārtojas un kolonija ir atguvusi iepriekšējos apjomus un atkal ir jauni metieni, un atkal F mājas glābēja paziņo, ka jaunais metiens ir smuks un noteikti izdošoties realizēt interneta dzīlēs. Bet kaķi kļūst arvien mežonīgāki, ar vien vairāk un ar vien lielāks izmisums pārņem pārējo iesaistīto personāžu dzīves.
Kur ir Zaļo, kur ir glābēji? Vai glābšanās pašu rokās? Nezinu. Jā, šis tiešām ir kauciens debesīs...

Daži mūsdienīgi Lieldienu ticējumi

Lieldienu rītā līdz pusdienas laikam jātur viena acs ciet, tad visu gadu būs nauda vai cepumi.

Lieldienās jāskrien no mājām uz Rīgu ar kājām, tad līdz Ziemassvētkiem saņemsi laba vēlējumus pa pastu.

Lieldienās porno saiti jāskatās ar krāsotām olām, tad mazāk vīrusi ķersies.

Lieldienās vajag gultas deķi trīs reizes ap galvu aptīt un skriet iekšā kūtī, tad gailis visu gadu pie tradicionālās orientācijas pieturēsies.

Lieldienu priekšvakarā vajag iebāzt biksēs pērno ķirbi un iet zemi art, tad dīķī zivis neslāps un zirgs visu laiku smaidīgs staigās, saimenieku ieraudzījis.

Lieldienu rītā vajag iziet tirgus laukumā nokrist gar zemi un par beigtu izlikties, tad būs pie meitām liela piekrišana.

Ja Lieldienās iekrīt cietumā sagaidīt, tad nākošajā gadā var gadīties uzvarēt dažāda mēroga vēlēšanās.

Lieldienu rītā seja jāieziež ar olas dzeltenumu un jāiekrīt uz mutes smiltīs, tad nākamgad nebūs jāmelo, ka esi ļoti gudrs.

Tupot uz poda, jāšūpina olas, tad tualetes papīrs visu gadu nebeigsies.

Ja Lieldienās iet pēc meijām, tad olas nav bijušas gana novārītas.

Ja Lielajā piektdienā nodod pa lielo, tad, paldies Dievam, ka tā pirmdiena arī iedota brīva!

Lieldienu rītā vajag aiziet uz tuvāko lielveikalu un pie ieejas durvīm apmest tik kūleņus, cik stundas lielveikals vaļā, tad jūs visu gadu tajā veikalā cienīs un dos atlaidi vitamīniem.

Kas Lieldienu gavēņa laikā iznīcinās Latvijas vīna pārpalikumu, tam visu gadu būs lemts redzēt sauli līgojam pie apvāršņa.

Ja Lielās piektdienas vakarā īsi pirms pusnakts iziet pilsētas laukumā, tad var dzirdēt, ka citi māk izklaidēties labāk...

Kurš no rīta pirmais izskrien ārā pliks un deķi sabāž suņa būdā, tam vārda dienā dāvinās labu vilnas džemperi.

Lieldienās meitām vajag krietni pupus vējā izšūpot, tad pastnieks ikdienas avīzēs politiķiem ūsas un bārdas nepiezīmēs...

Nu tad, priecīgas!!!

/iz interneta dzīlēm/

Par vakardienu jeb 16.03

Kā leģionāra un padomju armijas kareivja mazmeita nosolījos nepaust savu viedokli par vakardienas norisi, jo nevēlos ne no viena sava vectēva atteikties un necienu tos, kas ekspluatē viņu piemiņu savu merkantilo nolūku vadīti.

Bet tomēr ir nianse, par kuru nevaru klusēt – policistu rīcības kritika.

Uzskatu, ka policisti vakar veiksmīgi tika galā ar uzlikto darba uzdevumu – kārtības nodrošināšanu. Kāpēc man ir šāds uzskats? Prozaiski – policista – kārtībsarga galvenais uzdevums ir ievērot neitralitāti jebkura pasākuma laikā, darot visu iespējamo, lai nekas vairāk par vārdu apmaiņu (piedodiet, bet tā ir “normāla” demokrātijas blakne, jo katram demokrātiskā sabiedrībā ir dotas tiesības paust savu viedokli arī tad, ja šis viedoklis ir netīkams vienai vai otrai no iesaistītajām pusēm). Policisti darīja savu darbu un nepieļāva agresijas izpausmes. Tātad viņi ar uzticēto uzdevumu tika veiksmīgi galā.

Var runāt par iesaistītās puses skaņu iekārtu skaļumu, ko it kā vajadzējis novērst policijai, tomēr ir jārēķinās, ka tika izsniegta atļauja pasākuma laikā izmantot skaņu pastiprinošu tehniku un neviens likums vai normatīvais akts neregulē ētikas, kultūras un empātijas normas. Tās vai nu piemīt vai nepiemīt... Un policisti šajā situācijā ir ķīlnieki, kuriem atliek tik noraudzīties uz Latvijas kulturālo pilsoņu izrīcībām, saglabājot mieru un novēršot brutālu agresiju.

Var runāt par sirdsapziņu un stāju, bet tad nāktos vai nu likvidēt policijas institūciju kā tādu, vai nu spēcīgi to reformēt, iepriekš nointervējot katru policistu – kāda ir viņa politiskā nostāja, kādus pasākumus viņš būtu ar mieru apsargāt, kādas valsts vēstniecība tam ir vēlamāka utt., lai nesasmērētu savu sirdsapziņu – varbūt nevēlas sargāt praidistus, varbūt deputātus no kādas partijas... Un visi būtu laimīgi – sirdsapziņa tīra un nav galējo ko lamāt.

Labi dzīvojam...

Nesen tirgū satiku paziņu. Kā parasti sarunu temats - cik slikti dzīvojam. Es viņai saku; “Pagriezies un paskaties uz stendu ar delikatesēm – dažnedažādi kūpinājumi, kā gaļas, tā zivju.” Cenas, kā jau delikatesēm un tomēr pie stenda paliela rinda. "Un tagad pagriezies un paskaties uz to pusi, kur stāv dažādu vietējo sakņu – kartupeļu, biešu, burkānu un kāpostu tirgotāji. Neviena pircēja. Lūk, kad delikatešu tirgotāji garlaikosies, bet sakņu tirgotāji strādās vaiga sviedros, tad es tev piekritīšu, ka slikti dzīvojam.”

Labi dzīvojam!

Var klecēt iekšā delikateses katru dienu, nevis tā, kā agrāk – tikai pa svētkiem. Tas jau nekas, ka šīs delikateses gatavotas industriāli un pilnas ar civilizācijas labākajiem izgudrojumiem – garšas un krāsas uzlabotājiem. Un ar tām par „delikatesi” kļūst pat ar maltām pupām piepildīta cūkas zarna. Tas jau nekas, ka aspartāms, kas atrodas turpat visos dzērienos, jogurtos, košļenēs un kečupos un ievārījumos, tāpat daudzos citos izstrādājumos, veicina nervu šūnu bojājumus. Tas nozīmē, ka tas veicina arī multiplās sklerozes, redzes un dzirdes traucējumus, epilepsiju un smadzeņu vēzi. Un, ko rada visu E vielu kombinācija diezin vai zina pats kungs dievs. Bet tas viss ir sīkums, jo ir taču tik daudz dažādu zāļu, ar ko var ārstēties visu atlikušo mūžu.

Labi dzīvojam!

Pazīstu dažu personu, kas, gandrīz ar lepnumu, apgalvo – man zālēm aiziet gandrīz visa pensija. Tas, ka ilgstoši lietojot sintezētās zāles, no šīm zālēm rodas atkarība, viņi negrib zināt. Tantuki-narkomāni. Viņa jau sen piemirsusi no kā īsti pirmo reizi kļuva slikti, bet tagad gan droši zina – neiedzers „dienišķo devu” būs slikti, tāpēc uz aptieku naski metas, negaidot līdz pēdēja ripa būs izlietota. Nē, padomijā tā nebija. Mana mamma bija II grupas redzes invalīde, tāpēc viņa katru mēnesi saņēma bezmaksas zāles. Tā kā mana mamma lietoja tikai ārstniecības augu tējas un izvilkumus, es viņai jautāju; „Mammu, priekš kam tu tās tabletes ņem, jā tu viņas nedzer?” Mammaa izvilka puslitra pudeli, kurā bija duļķains šķidrums; „Nu, re! Es tabletes sabāžu pudelē, uzleju šņabi un nav nemaz sliktāk, kā uzlejot odzei. Inde, paliek inde. Tagad var lietot kā ierīvējamās zāles mugurai vai kājām. Pie manis nāk visas mājas večas pēc šīm zālēm.” Nuja tik „labu” zāļu nebija, kā tagad. Ar tām varēja kājas ierīvēt, bet tagadējās tikai iekšā un…… pēc nākamās devas, kamēr nav sākusies abstinence.

Labi dzīvojam!

Pienāk paziņa, balstīdamās uz kruķa un stāsta cik grūti viņai stiept pilnās somas. Es jautāju – vai tad nav neviena palīga, ka pašai jānes tādi smagumi. Nav, šī atbild. Dzīvo viena.” Bet jā tu dzīvo viena, kam tev tik daudz pārtikas vai atkal pasaules galu sola?” – smejos. Nu redz, tur kaut kāda akcija, te kaut kāda akcija – kā tu nepirksi pa lēto. Tiešām, kā tu nepirksi, jā tev ir šī supermārketa karte un tev par katru pirkumu vēl ieskaita bonusu. Nu un tie nopirktie (bieži vien mēsli) arī ir jāizlieto, nemetīs taču ārā. Tas jau nekas, ka aptaukošanās un cukura diabēta sākumstadija – visvisādi kārumi nopirkti „pa lēto” un jāēd vien ir.

Labi dzīvojam!

Kad vēl bija pašiem savas cukurfabrikas, dāņu cukuram bija zemāka cena nekā Latvijas. Kas pirks pašu dārgo, kad ir dāņu lētais? Cukurfabriku vairs nav. Nav arī lētā dāņu cukura. Tas ir – cukurs jau ir, tikai kopš konkurenta vairs nav, tas kļuvis daudz dārgāks nekā bija Latvijas. Tas pats notika ar daudzām citām Latvijas precēm un fabrikām – iekārojām lēto no ārzemēm vesto, nevis savējo dārgo. Nav vairs ne savējā dārgākā, ne ievestā lētākā, ne vietējo fabriku. Tagad brēcam – kāpēc neattīsta ražošanu, tikai supermārketus ceļ? Pieprasījums rada piedāvājumu. Kas ražos priekš noliktavām? Pirmās republikas laikā Ulmanis aicināja: „Beriet trīs tējkarotītes vietējā cukura pie tējas!”… un attīstijās cukurfabrikas, zemnieki audzēja cukurbietes, bija darbs un iztikšana. Tagad labi dzīvojam, pērkam tikai ievesto, nafig, vajadzīgs tas patriotisms! Aizgāja pa burbuli gan cukurfabrika, gan eļļas fabrika, gan linoleja rūpnīca, gan gaļas un piena pārstrādes…..tas vēl nav viss uzskaitījums tikai priekš Liepājas vien. Kas vainīgs?. Tā maita, valdība – atļāva celt supermārketus un ievest lētāku produkciju, tā nabaga pircējus kārdinot. Ko darīt? Tikko to valdīšanu rādīs pa televizoru, tā uzspļaut viņiem. To viņi ir pelnījuši. Bet rīt atkal naski uz supermārketu, gan jau tur kādus lētus mē….. tas ir garšīgas lietas akcijā nopirksi. Uz tirgu gan neej, tur dažs vietējais piedāvā kartupeļus, kāpostus, ābolus un vēl šo to. Diemžēl gadās, ka tie ir bioloģiskie lauksaimnieki. Viņu produkcijai nav ne ierastās ”supermārketu” smaržas, ne garšas. Tāpēc labāk neriskē. Vari vēl iedzīvoties alerģijā, kā tie vācu zinātnieki, kurus aizveda pastaigā dzīvā dabā. Ja cilvēks ir pieradis pie 21. gadsimta pārtikas piešķiņķotas ar E vielām, tad labāk dabisku pārtiku neiegādāties. Štrunts, ka ilgstoši ar E vielām piesātinātu pārtiku lietojot attīstās visādas slimības, vēzi ieskaitot.. Tāpēc jau visos supermārketos atrodas aptiekas. Tā kā dažādas zāles tiek reklamētas tāpat kā buljona kubiciņi un vistu šķiņķīši, nemaz nav tāls tas laiks, kad arī iesaiņoti būs kopā. Tad tikai atliks supermārketos bez tualetēm vēl ierīkot arī morgus un būs pilns serviss.

Labi dzīvojam!

Šopingojam uz nebēdu – iepirkšanās centri, super-, hypermārketi, internetveikali utt. Man te viens paziņa stāstīja – Dānijā cilvēki no pilsētas pa brīvdienām braucot uz laukiem, uz zemnieku saimniecībām, lai nopirktu svaigus, dabiskus produktus. Pastāvīgiem pircējiem esot viss jau sagatavots – var ņemt mantu, atstājot naudu, pat bez saimnieka klātbūtnes. Citi speciāli braucot ar bērniem, lai tie redzētu dzīvus lopiņus un putnus, kā tas viss aug tur laukos. Mūsējie nu gan nav tik atpalikuši, lai pa laukiem vazātos .Ņem bērnus un brauc uz supermārketu – tur taču viss ir, kam tie lauki vajadzīgi? Bērniem arī patīk, staigājot līdz vecākiem var izčīkstēt divisimti trīspadsmito mašīnīti vai sešdesmito lācīti vai…. sazin kuro citu nieku. Kas nu tur to mantu kaudzi pārskaita istabas stūrī.

Labi dzīvojam!?

Vispār jau te viens otrs diendienā čīkst internetā – ka slikti dzīvojam. Stāsta, ka cilvēki pa misenēm rakņājoties, pārtiku meklēdami. Gāju lūrēt – pa mūsu mājas miseni neviens nerakņājās. Bija te pirms pāris gadiem viens „fortūnas džentelmenis”, kuram pieiet tuvumā nevarēja – „krutkas” dvinga gāza no kājām. Bet nu laikam „krutka” nogāza pašu miseņu inspektoru. Uz mūžu. Varbūt vajadzētu aiziet līdz pilsētas mēra misenei – tur, droši vien, būs redzami tie slikti dzīvojošie, kas pa misenēm rakņājas? Es jau tiem, kuri stāsta, ka tauta pa misenēm dzīvojas, lūdzu man atsūtīt šo miseņu adreses, lai tur aizbrauktu apskatīties. Un jā nu tās misenes tādas kā Rubļovkā, kuras „Našā Rašā” rāda? Skauģi un alkatas tie čīkstētāji! Neatsūtīja man nevienu adresi. Paši tur barojas, bet padalīties žēl!!
Autors šeit :
http://www.draugiem.lv/blogs/?p=9309575